Šodien ir: 19.09.2017 | Vārda dienas svin: Verners, Muntis

Kristiešu Ziemassvētku tradīcijas

Kristīgās Baznīcas izpratnē Ziemassvētki ir diena, kad piedzima Jēzus Kristus, tāpēc šie svētki tiek svinēti par godu tā dzimšanai. Arī kristieši Ziemassvētkus jeb Jēzus Kristus dzimšanas dienu svin 25. decembrī. Saistībā ar kalendāra maiņām no Jūlija uz Gregora kalendāru, Krievijas Pareizticīgo Baznīcai pieturoties pie Jūlija kalendāra, pareizticīgie Ziemassvētkus svin apmēram divas nedēļas vēlāk, attiecīgi, 7. janvārī.

Kristiešiem Ziemassvētku laiks ilgst 12 dienas un 12 naktis, proti, no 24. decembra vakara, precīzāk, nakts līdz Zvaigznes jeb Atspīdēšanas (Epifānijas) dienai – 6. janvārim.

jezus kristus dzimsanas diena

Jēzus Kristus dzimšanas diena

Neskatoties uz to, ka Ziemassvētki tiek svinēti kā Jēzus Kristus piedzimšanas svētki, vēl joprojām nav zināms, kad viņš patiesībā ir dzimis. Kā liecina vairāki pētījumi un aprēķini, Jēzus Kristus varētu būt dzimis 4., 6. vai pat 12. gadā priekš Kristus jeb pirms mūsu ēras, līdz ar to, kā noprotams, mūsu laika skaitīšanas sistēmā ir radusies kļūda, bet tas ir atsevišķs stāsts.

Arī patiesā Jēzus Kristus dzimšanas diena nav zināma, jo evaņģēlijos ir minēts tikai tā piedzimšanas fakts. Fakts, ka Jēzus Kristus īstā dzimšanas diena nav zināma, varētu būt skaidrojama ar to, ka ebreju kultūrā nav pieņemts svinēt dzimšanas dienas. Runājot par saistību starp kristietību un ebrejiem, jāmin fakts, ka ebreju izcelsmes valsts ir Izraēla, savukārt Izraēlas un Palestīnas apvidū atrodas senā pilsēta – Jeruzaleme, kas, kā zināms, ir kristietības “šūpulis”.

jeruzaleme

Cenšoties atklāt patiesoJēzus Kristus dzimšanas datumu, daudzi mūsdienu vēsturnieki ir secinājuši, ka Kristus nekādā gadījumā nav dzimis ziemā (drīzāk vasarā vai agrā rudenī), jo, kā vēsta evaņģēliji, Kristus dzimšanas naktī gani atradās ganībās, tomēr Jūdejā, kuras galvaspilsēta ir Jeruzaleme, decembris ir lietains un auksts, kas nav piemērotākais laiks lopu ganīšanai. Turpretī Talmuds (ebreju svētā grāmata) vēsta, ka ganāmpulkus, kas bija paredzēti ziedošanai templī, ganīja arī ziemā. Savukārt vēl kāda cita kristiešu zinātnieku versija vēsta, ka jaunava Marija dzemdību laikā esot ēdusi nogatavojušās dateles, bet šis Korānā minētais laiks sakrītot ar vasaru. Kā redzams, par Kristus dzimšanas dienu, kā saka, “zinātnieki vēl strīdas”, lai gan kristiešu vēsturnieka Seksta Jūlija Afrikana hronikā, kas sarakstīta 221. gadā pirms mūsu ēras, minēts apliecinājums, ka Jēzus Kristus dzimis tieši 25. decembrī. Jāpiemin, ka Seksts Jūlijs Afrikans bija tad, kurš ir rūpīgi uzrakstījis visus Jēzus Kristus radurakstus.




Kā vēsta dažādas vēsturiskās liecības, piemēram, Ēģiptē, 3. gadsimtā Kristus dzimšanas diena tika svinēta 25. martā, kā arī daudzās citās Austrumu zemēs šī diena ir tikusi saistīta ar pavasara, nevis ziemas saulgriežiem. Skaidrs ir viens – daudzas senās tautas Jēzus Kristus dzimšanu saistīja ar gaismu un gaismas atnākšanu, tāpēc visbiežāk ar saulgriežiem un īpaši ar ziemas saulgriežiem, kas arīdzan nāk ar gaismu.

Neskaidrības un daudzās dzimšanas dienas versijas varētu būt saistītas ar faktu, ka seno tautu kultūrā līdz Kristus dzimšanai ziemas saulgriežu (Ziemassvētku) svinēšana nebija īpaši izplatīta – tie svinēja Jauno gadu, kas bija vieni no būtiskākajiem svētkiem. Jauno gadu katra tauta un kultūra pēc savas izpratnes un filozofijas svinēja citā gada laikā, piemēram, senie grieķi – vasaras saulgriežos, ķelti – novembrī, ķīnieši – janvāra beigās vai februāra sākumā, zoroastrieši – pavasara saulgriežos u.tml.

Varētu teikt, ka pēc Kristus dzimšanas daudzviet pasaulē tā dzimšanas diena tika pielīdzināta vai vismaz pietuvināta Jaunajam gadam, jo, papētot vēsturiskās liecības, jāsaka, ka Jaunā gada un ziemas saulgriežu tradīcijas un paražas ir bijušas tik līdzīgas, ka nevar saprast, kas no kā ir aizgūts. Jāsaka, ka tas nepārsteidz, jo senajām tautām saulgrieži (piemēram, senlatviešiem – ziemas saulgrieži) nozīmēja arī Jauna gada sākumu, tā kā, iespējams, tie ir bijuši vieni un tie paši svētki. Tā kā senie romieši bija vienīgā tauta, kas Jauno gadu svinēja ziemā, tad nebija pārsteigums, ka Kristus dzimšanas dienu tie arīdzan nolēma svinēt laikā ap gadu miju.

jaunais gads

Neskatoties uz to, ka Jēzus Kristus dzimšanas diena nebija zināma, sākotnēji romieši, tāpat kā austrumnieki, to svinēja 6. janvārī, bet 4. gadsimta sākumā, ķeizara Konstantīna valdīšanas laikā viss mainījās. No 274. gada, kad Romas ķeizars Marks Aurēlijs 25. decembri bija pasludinājis par valsts svētkiem, šajā dienā senie romieši svinēja Saules dieva dzimšanu jeb Neuzvaramās Saules svētkus (latīņu valodā – Natalis solis invicti), kas bija ziemas saulgrieži. Pēc kristietības izplatīšanās un nostiprināšanās, lai mazinātu pagānisko svētku iespaidu, 336. gadā kristīgās Baznīcas galvas Romā nolēma, ka šie svētki jāsvin kā Jēzus Kristus dzimšanas diena, jo Jēzus tika saukts par “pasaules Gaismu” (Jņ 8, 12) un “Taisnības sauli” (Mt 3, 20).

Kā redzams, šī diena netika izvēlēta bez pamata – lēmums tika pieņemts uz šo notikumu līdzības pamata. Jāatzīst, ka šo abu svētku apvienošana radīja zināmas sekas, ar kurām paši kristieši vēlāk bija spiesti cīnīties. Kristietība tika sajaukta ar pagānismu, veidojot savādu mistrojumu, un tie, kuri nepazina Kristu, savus pagāniskos rituālus turpināja piekopt arī zem Jēzus Kristus dzimšanas svētku nosaukuma. Tā kā vairākums tautu pieturējās pie jau ierastajām pagānisma tradīcijām, Kristus kļuva par vienu no daudzajām pagānisma dievībām. Tiesa, viss nenotika gluži dabiski – lai pagāniskās tautas iepazīstinātu ar Jēzu Kristu, kristietības skaidrošanai nereti apzināti tika pielietotas vairākas pagāniskās tradīcijas, piemēram, eglītes godināšana, kas pagāniem nozīmēja savu senču godināšanu, bet kristiešiem – krusta jeb vienīgā “dzīvības koka” godināšana. Šo iemeslu dēļ vēl mūsdienās Ziemassvētkos ir novērojamas gan kristīgās, gan pagāniskās tradīcijas, un nereti to absurds sajaukums.

Neskatoties uz to, ka sākotnēji kristīgie Ziemassvētki tika atzīti un raksturīgi tikai Romai, tie palēnām izplatījās visā Romas impērijā. Jāpiemin, ka Austrumos līdz pat 5. gadsimtam par Jēzus Kristus dzimšanas dienu tika uzskatīts 6. janvāris, bet pēc tam tas tika veltīts trīs Austrumu gudro piemiņai jeb Zvaigznes dienai.

sol invictus

Adventes laiks

Vārds “advents” no latīņu valodas tulkojumā nozīmē “atnākšanu” vai “nākšanu”. Adventa laiks ir četru nedēļu ilgs Jēzus Kristus gaidīšanas laiks, kas simboliski aicina visus kristiešus sagatavoties viņa atnākšanai jeb piedzimšanai, jo ne velti dzied: “Katru gad’ no jauna Kristus bērniņš nāk”.

Katru gadu 1. Adventa svētdiena iekrīt citā datumā, bet tas vienmēr ir novembra beigās vai decembra sākumā. Ar Adventa laiku aizsākas arī Baznīcas gads. Adventa laiks allaž ir bijis arī gavēņa laiks, kad no uztura tiek izslēgti visi dzīvnieku izcelsmes produkti.

Adventa laika simboliskā krāsa ir violetā, jo tā ir ķēniņa krāsa, kas norāda uz tā gaidāmo ierašanos. Tāpat violetā krāsa atgādina arī par gavēņa būtisko nozīmi šajā laikā. Violetā krāsa dominē ne vien Adventa laikā, bet arī baznīcas kungu tērpos un altārsegās, kas nozīmē augstāko prieka izpausmi. Jāuzsver, ka Ziemassvētkos šī krāsa tiek mainīta uz balto krāsu, tādējādi simbolizējot gaismas ierašanos.

Adventa tradīciju pirmsākumi meklējami 490. gadā, kad bīskaps Tūras Perpētijs Adventa laiku Rietumeiropas Franku Baznīcā bija oficiāli paslidinājis par grēku nožēlas laiku, nosakot gavēni no 11. novembra līdz pašiem Ziemassvētkiem. Šis 40 dienu ilgais gavēnis tika dēvēts par Svētā Mārtiņa 40 dienu gavēni. Jāpiebilst, ka sākotnēji gavēnis bija jāietur vismaz 3 dienas nedēļā. Tikai 13. gadsimtā tika noteikts, ka gavēnim jāilgst 4 nedēļas, tāpēc arī Advents mūsdienās ilgst 4 nedēļas.

Adventa laikā no egļu zariem tiek sapīts vainags un tajā tiek dedzinātas četras sveces – pa vienai svecei katrā gaidīšanas laika svētdienā, līdz Ziemassvētkos vainagu rotā četras degošas sveces, liecinot par Jēzus Kristus ierašanos. Luteriskās baznīcas interpretācijā pirmā svece tiek dēvēta par pravieša sveci, kas simbolizē cerību jeb Kristu, trešā svece ir Betlēmes svece, kas apzīmē aicinājumu uz pestīšanu, trešā svece ir ganiņu svece, kas simbolizē prieku, bet ceturtā svece ir eņģeļu jeb mīlestības svece.

Adventa laika simbols ir tieši Adventa vainags, kas, būdams apļa formā, apzīmē nepārtrauktu vienotību un mūžību, kā arī gaismas uzvaru pār tumsu. Mūžzaļie egļu vai priežu zari, no kā tiek veidots Adventa vainags, simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Runājot par vainagu nozīmi, šķiet, atkal ir jāatgriežas pie pagāniskajām tradīcijām, kurās vainags bija vistiešākais saules simbols un īpaši tika pielietots saulgriežu svētkos. Par lielisku piemēru varam minēt senlatviešu Jāņu svinības, kurās vainags ir neatņemama sastāvdaļa. Tāpat arī egli, kā jau mūžzaļo koku, pagāni uzskatīja par mūžīgās dzīvības simbolu. Kā redzams, arī Adventa laikā ir manāmas šādas tādas tradīcijas, kas, iespējams, aizgūtas no agrīnā pagānisma.

advents

Gavēnis

Gavēņa laikā kristieši tiek aicināti atturēties no gaļas, piena un olu lietošanas uzturā, bet tajā pašā laikā zivju ēšana netiek aizliegta, iespējams tādēļ, ka zivs ir agrīnās kristietības simbols un ticības apliecinājums. Tiek uzsvērts, ka gavēņa laikā ir jāatturas ne tikai no konkrētiem pārtikas produktiem, bet arī jātiecas uz garīgo attīrīšanos – jāizvairās no grēcīgām domām un darbiem, kā arī kaitīgiem ieradumiem.

Ziemassvētku gavēņa liecības meklējamas jau tādos vēstures avotos, kas datējami ar 4. gadsimtu. Sākotnēji gavēnis ilga septiņas dienas, tomēr vēlāk tas tika pagarināts līdz četrdesmit dienām. Kopš 13. gadsimta par Ziemassvētku gavēņa laiku tiek uzskatīts arī Adventa laiks, proti, četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem, kad kristieši gatavojas Kristus atnākšanai pasaulē.

Gavēšanu var iedalīt četrās kategorijās, proti, ļoti stingrā gavēnī jeb sausēšanā, kad tiek ēsta neapstrādāta augu barība bez augu eļļas un maize, stingrā gavēnī, kad tiek ēsta dažādu veidu vārīta augu barība kopā ar augu eļļu, parastajā gavēnī, kad tiek ēsts tas, kas stingrajā gavēnī, un zivis, kā arī atvieglotajā gavēnī, kas paredzēts, piemēram, nespējīgiem vai slimiem cilvēkiem, grūtniecēm, ceļiniekiem, zīdītājām un tiem, kas spiesti ēst ēdnīcās, un kura laikā tiek ēsts viss, izņemot gaļu.

gavenis

Eglīte un tās rotāšana ar Betlēmes zvaigzni

Arī kristieši, lielākajai daļai no tiem neapzinoties, Ziemassvētkos nes mājās un rotā eglīti, kaut gan šīs tradīcijas saknes ir meklējamas pagāniskajās tradīcijās, kurās tika godināta un pielūgta daba un tās elementi. Pirms kristietības senajās ziemas svinībās, īpaši Skandināvu un Ziemeļeiropas pagānu vidū, liela nozīme bija zaļumiem, ugunij un gaismai, kas aukstuma un tumsas kulminācijas laikā simbolizēja dzīvību un siltumu. Mūžzaļo koku un to zaru galvenā funkcija bija ļauno garu atbaidīšana. Neskatoties uz šo tradīciju izcelsmi, eglītes godāšana ir iecienīta arī kristiešu vidū.

Tomēr kristieši šo tradīciju aizsāka tikai tad, kad Svētais Francisks Ziemassvētku naktī, mežā pie Jēzus bērna silītes instalācijas jeb betlēmītes eglēs bija ielicis un aizdedzis svecītes. Kristietības kontekstā egle simbolizē paradīzes labā un ļaunā atpazīšanas koku, kā arī “dzīvības koku” jeb krustu, kas nesis visskaistāko augli – cilvēces atpestīšanu. Tāpat mūžzaļās egles simbolizē Jēzus Kristus dāvāto cerību mūžīgai dzīvošanai. Savukārt sveces eglē simbolizē Jēzus Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.

Pastāv arī versija, ka egles trijstūra forma simbolizē Svēto Trīsvienību – Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto garu, kas veido Dievu, līdz ar to egle ir uzskatāma par Dieva koku. Šis uzskats formējies 8. gadsimtā, kad angļu mūks Svētais Bonifācijs devies uz Vāciju, lai mācītu tur Dieva vārdu. Egles trijstūra formu Svētais Bonifācijs pielietojis, lai vietējiem izskaidrotu Svētās Trīsvienības būtību. Pēcāk daudzi vietējie sākuši egli godāt kā Dieva koku, bet no 12. gadsimta Centrāleiropas tautas to pielietojušas kā vienu no kristietības simboliem, karinot to pie griestiem ar galoni uz leju.

egle trijsturis

Baznīcās pie altāra tiek izlikta un izrotāta tikai viena eglīte, jo tā ir krusta, vienīgā “dzīvības koka”, simbols. Ja tiek izliktas vairākas eglītes, tās zaudē savu simbolisko nozīmi un vēstījumu. Citi rotājumi un gardumi, ko karina egles zaros, simbolizē daudzās dāvanas, ko, ienākdams pasaulē, atnesis Jēzus Kristus.

Tradīcija, kad eglīte tiek nesta un rotāta mājās, ir aizsākusies Vācijā, izplatoties arī citās ziemeļu zemēs. Latvijā šī tradīcija ienāca vien 20. gadsimta 30. gados, kad Latgalē eglītes sāka uzstādīt gan baznīcās, gan mājās.

Šķiet, visiem ir zināma tradīcija, kurā svētku eglītes galā tiek likts zvaigznes rotājums. Šī zvaigzne ir uzskatāma par Betlēmes zvaigznes simbolu. Betlēme bija vieta, kurā pasaulē nāca Jēzus Kristus. Betlēmes zvaigzne bija tā, kas Austrumu gudrajiem atklāja, ka ir dzimis Jēzus Kristus, un kas kalpoja par vaduguni, lai trīs gudrie nonāktu Betlēmē pie Kristus bērniņa. Kristieši šo zvaigzni uzskata par zīmi, kas atzīmē Jēzus Kristus dzimšanu.

Kā iepriekš minēts, Austrumu gudrie Jēzu Kristu apciemoja 12 dienas pēc tā piedzimšanas, tas ir, 6. janvārī, kas mūsdienās ir zināma kā Zvaigznes diena. Zvaigznes diena tiek svinēta par godu Austrumu gudro ceļojumam uz Betlēmi jeb trīs Austrumu gudro piemiņai.

Interesanti, ka mūsdienu astronomi vairākkārt ir centušies sasaistīt šo zvaigzni ar astronomiski neparastiem notikumiem, un ne velti, jo vairāki teologi uzskata, ka Betlēmes zvaigzne piepilda Skaitļu grāmatā, precīzāk, Skaitļu 24:17 izteikto pravietojumu.

betlemes zvaigzne

Betlēmītes

Ziemassvētku laikā baznīcas pie altāra vai kādā citā vietā uzstāda Jēzus Kristus dzimšanas attēlojumu instalāciju veidā, kas tiek saukts par betlēmīti vai stallīti. Parasti šis attēlojums ietver Jēzus bērnu, Mariju un Jāzepu, vērsi, ēzeli un dažkārt aitiņas, ganus, Austrumu gudros ar dāvanām, Betlēmes zvaigzni, kā arī eņģeļus. Šādu instalāciju veidošanas pirmsākumi meklējami Romā, kur Marijas Madžori baznīcā jau kopš seniem laikiem kā relikvija tiek godināta koka silīte, kas it kā nākusi no pašas Betlēmes. Sekojot šim piemēram, arī citas baznīcas sākušas Ziemassvētkos uzstādīt līdzīgas instalācijas. Skaidrojot betlēmīšu uzstādīšanas aizsākumus, mēdz atsaukties arī uz Svētā Franciska izveidoto Jēzus dzimšanas skatu mežā, Grēsijā, 1222. gadā.

Betlēmītes tiek uzstādītas un turētas līdz pat 2. februārim jeb Sveču dienai.

Jēzus Kristus dzimšanas tiek attēlota arī reliģiska satura izrādēs, kuru saknes meklējamas jau viduslaikos un kuras tiek izrādītas tieši Ziemassvētkos.

betlemite

Iešana baznīcā

Lojāli un kārtīgi kristieši Ziemassvētkos noteikti apmeklē baznīcu, jo tas ir laiks, kad visās baznīcās tiek ieturēts svētku dievkalpojums par godu Jēzus Kristus dzimšanai. Parasti svētku dievkalpojums tiek ieturēts 24. decembrī, ko mūsdienās pazīstam kā Ziemassvētku vakara dienu.

Šajā kontekstā noteikti jāpiemin fakts, ka Ziemassvētku nosaukums angļu valodā “Christmas” ir cēlies no senangļu valodas jēdziena “Christes maesse”, kas tulkojumā nozīmē “Kristus mise” – par Kristus misi tiek dēvēts arī iepriekš pieminētais Ziemassvētku dievkalpojums. Senajiem angļiem, acīmredzot, Kristus mise un Ziemassvētki bija divi, neatraujami jēdzieni jeb svētki, kas nebija iedomājami bez baznīcas īpašā dievkalpojuma apmeklējuma.

Jāsaka, ka mūsdienās ne tikai kristieši Ziemassvētkos vēlas apmeklēt baznīcu un tās svētku dievkalpojumu – kā zināms, Ziemassvētki ir tas brīnumainais laiks, kad cilvēks visbeidzot vēlas kaut uz mirkli apstāties, nesteidzīgi pārdomāt savu dzīvi, iegūt sirdsmieru un garīgu baudījumu, ko sniedz gan baznīcas kora dziedājums, gan dievkalpojuma liturģija kopumā – šķiet, piemērotāku vietu par baznīcu šādam nolūkam ir sarežģīti atrast. Jāpiemin baznīcu Ziemassvētku dziesmas, kas izceļas ar svinīgu un pacilājošu skanējumu, kā arī Jēzus Kristus dzimšanu daudzinošajiem un priecīgajiem vārdiem.

Sākotnēji, 4. gadsimtā, Ziemassvētkos tika ieturēta tikai viena Mise, tomēr mūsdienās saskaņā ar 1970. gadā apstiprināto baznīcu liturģiju Ziemassvētkos priesteris var noturēt trīs Svētās Mises. Pirmā Ziemassvētku Mise, saukta arī par eņģeļu Misi, jo eņģeļi bija pirmie prieka vēsts sludinātāji Betlēmē, ir veltīta naktij. Otrā Ziemassvētku mise, saukta arī par ganu Misi, jo gani pirmie aizsteidzās pie Jēzus silītes, ir veltīta rīta stundai. Trešā Ziemassvētku Mise ir Summa jeb augstākā Mise. Ziemassvētku liturģijai pieder arī Vigīlijas (‘vigilare’ – būt nomodā) Mise, kas tiek noturēta Ziemassvētku vakarā jeb 24. decembrī.

Pēc Ziemassvētkiem seko 7 dienas, kas tiek sauktas par “Ziemassvētku oktāvu” un kuru laikā Svētās Mises lūgšanas ir saistītas ar Ziemassvētku notikumu. 26. decembrī, ko pazīstam kā Otros Ziemassvētkus, baznīcās tiek pieminēts pirmais moceklis, kas par Jēzu Kristu izlējis savas asinis, proti, diakons Svētais Stefans. 27. decembrī tiek svinēta Jēzus tuvākā mācekļa, apustuļa Svētā Jāņa piemiņa. 28. decembrī tiek pieminēti nevainīgie bērni, kuri Jēzus dēļ tika nogalināti Betlēmes apkārtnē. Astotajā dienā pēc Ziemassvētkiem tiek svinēta Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, svētku diena, kas tiek atzīmēta kā Jēzus Kristus vārda diena. Savukārt viduslaikos šī diena bija Jēzus Kristus apgraizīšanas piemiņas diena.

baznica ziemassvetki

Oblātes

Ziemassvētku vigīlijas jeb Ziemassvētku vakara svētku vakariņas sākas ar oblātu laušanu. Oblātes tiek ceptas no augstākā labuma kviešu miltiem speciālās metāla formās, kurās iegravēts krusta attēls vai Jēzus bērna attēls. Sadalītās oblātes tiek Svētajai Komūnijai, bet nesadalītās, priestera iesvētītās oblātes pirms Ziemassvētkiem tiek izdalītas ticīgajiem Ziemassvētku vigīlijas svinīgajām vakariņām.

Šī paraža cēlusies no agrīno kristiešu agapes jeb mīlestības mielasta, kuru pie altāra veidoja dažādas ēdamas dāvanas, piemēram, maize, augļi, vīns. Ar šo mielastu savā starpā dalījās it visi, apliecinot savstarpēju kopību un mīlestību – gan baznīcas kalpi, gan ticīgie, gan tie, kas būdami slimi vai nevarīgi nevarēja piedalīties Svētajā Misē. Bija laiks kad, oblātes tika sūtītas gluži kā Ziemassvētku kartiņas pa pastu. Vēlāk kopā ar oblātēm tika sūtītas arī Ziemassvētku kartiņas, kas vēl vēlāk praktisku apsvērumu dēļ oblātes aizstāja pavisam. Jāpiemin, ka uz pirmajām Ziemassvētku kartiņām tika attēloti Betlēmes notikumi.

wafer

Dāvanu dāvināšana

Runājot par dāvanu dāvināšanu Ziemassvētkos, jāsaka, ka tā ir tradīcija, kas ir vecāka par pašiem svētkiem. Decembris kā Ziemassvētku laiks tika izvēlēts arī tādēļ, lai konkurētu ar tajā laikā pastāvošajām pagānu ziemas svētku svinībām, kuras bija saistītas ar dāvanu dāvināšanu. Piemēram, Romas pagāni 17. decembrī svinēja Saturnālijas – jautras ziemas svinības, kas ietvēra arī dāvanu dāvināšanu. 25. decembrī tika svinētas Juvenālijas, kuros īpaši tika godāti un apdāvināti bērni. Savukārt pēc divām nedēļām jeb 1. janvārī, kas bija romiešu Jaunais gads, tika rotātas mājas, bet bērnu un nabagie saņēma dāvanas. Kad Eiropas ģermāņu ciltis pieņēma kristietību un sāka svinēt Ziemassvētkus, viņi turpināja piekopt aizsāktās tradīcijas, kas ietvēra dāvanu dāvināšanu.

Kristiešu paraža Ziemassvētkos dāvināt dāvanas radusies no kristiešu teiksmas par trīs Austrumu gudrajiem jeb trīs ķēniņiem no tālajām zemēm, kas, apciemojot Kristus bērniņu tā dzimšanas dienā, atveda tam dāvanas. Jāuzsver, ka Austrumu gudrie Jēzu Kristu apciemoja 12 dienas pēc tā dzimšanas dienas, proti, 6. janvārī. Ņemot vērā nostāstus par Austrumu gudro apciemojumu, divpadsmitā diena nereti tiek saukta arī par Trīs karaļu, Triju ķēniņu jeb Trejkungu dienu.

ziemassvetki davanas

Tā kā pasaulē nekas nav viennozīmīgs, tad arī versija par to, kā radusies dāvanu dāvināšanas tradīcija Ziemassvētkos, nav viena. Mūsdienās daudziem jēdzieni “Ziemassvētku vecītis” un “dāvanas” ir divi, asociatīvi neatraujami jēdzieni, jo skaidrs, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis un ka Ziemassvētku vecītis nes dāvanas. Groziet kā gribat, bet šis ir uzskats, kas sabiedrības apziņā ir veidojies un iesakņojies gadu simtiem ilgi, tāpēc ir tik neapstrīdams un nemainīgs arīdzan gadsimtiem ilgi. Mūsdienās zināmajam Ziemassvētku vecītim ir reāls prototips – Miras bīskaps Svētais Nikolajs, kuru visi pazina kā trūcīgo aizstāvi un apdāvinātāju. Šādi viņš cilvēkiem stāstīja par vislielāko dāvanu pasaulei, proti, Jēzu Kristu.

Nikolajs dzimis 270. gadā un kā vienīgais bērns audzis bagātu un dievbijīgu vecāku ģimenē. Jau kopš bērnības Nikolaja aizrautības bija Kristus mācība un Svētie raksti, tāpēc jau jaunekļa gados viņa tēvocis, būdams bīskaps, Nikolaju iesvētīja par priesteri un iecēla par savu palīgu. Kad Nikolaja vecāki nomira, viņš sāka prātot, kā mantoto bagātību varētu vislabāk izmantot Dieva godināšanai. Nikolajs slepus dāļāja zelta gabalus tiem, kurus bija skārušas nelaimes un trūkums. 303. gadā, kristiešu vajāšanas laikā Nikolajs līdz ar daudziem citiem Kristus sekotājiem tika apcietināts un iemests cietumā, tomēr jau 311. gadā, vajāšanām beidzoties, visi kristieši tika atbrīvoti, un 313. gadā, Romas impērijā tika pasludināta ticības brīvība. Nomirstot Miras bīskapam, Nikolajs īpašā ceļā tika iecelts par Miras bīskapa pēcteci. Nikolajs bija priekšzīmīgs bīskaps, kas savus pienākumus pildīja godprātīgi, cēlsirdīgi un pazemīgi, tomēr visvairāk viņš bija pazīstams kā labdaris, kas palīdz bērniem un trūcīgajiem, nereti to darot paslepus. Kā runā ļaudis, Nikolajs Kristus vārdā veida dažādus brīnumus – dziedināja no slimībām un atpestīja no ļauna. 343. gada 6. decembrī Nikolajs, skaitot lūgšanu, aizgāja mūžībā.

svetais nikolajs miras biskaps

Stāsts par Svēto Nikolaju ar ticīgo jūrnieku starpniecību pakāpeniski izplatījās visā pasaulē. Pēc grāmatas “Sv. Nikolaja dzīve” iznākšanas 1119. gadā pasaulē sāka izplatīties tradīcija 6. decembrī, Nikolaja miršanas dienā, dāvināt dāvanas bērniem un nabagajiem. Gadiem ejot, 6. decembri sāka atzīmēt kā Svētā Nikolaja dienu, organizējot tajā svinības un tradicionālo mielastu, kas ievadīja Ziemassvētku laiku.

Ap 1400. gadu Svētajam Nikolajam bija veltītas jau apmēram 500 dziesmas un baznīcas himnas, līdz 15. gadsimta beigām kļūstot par trešo iemīļotāko reliģisko personu pēc Jēzus Kristus un Jaunavas Marijas. Nikolaja vārdā ir nosauktas vairāk nekā 2000 baznīcas un klosteri visā pasaulē. Tāpat Nikolajs ir Krievijas, Maskavas, Grieķijas, Parīzes, kā arī Frīburgas svētais aizbildnis. Svētais Nikolajs tiek uzskatīts arī par svētceļnieku, mācītāju, bērnu, bāreņu, zinātnieku, studentu, jūrnieku, zvejnieku, laivinieku, kuģu, ostas strādnieku, notāru, advokātu, tiesnešu, kā arī daudzu citu profesiju patrons.

Katoļu baznīcas reformācijas laikā tika aizliegts godināt visus svētos, tostarp Svēto Nikolaju, kā arī svinēt Ziemassvētkus. Valstīs, kurās svētku svinēšana nebija aizliegta, Svētā Nikolaja dienas svinības tika apvienotas ar Ziemassvētku svinēšanu, līdz ar to arī dāvanu dāvināšanas tradīcija tika piekopta Ziemassvētku laikā. Neskatoties uz aizliegumiem un dažkārt pat bargajiem sodiem, cilvēki pamanījās tā vai citādi šo svētkus svinēt.

Mazinoties kristietības ietekmei un iegūstot lielāku reliģisko brīvību, Nikolaja tēlu nomainīja Ziemassvētku vecītis, kas nekādi nebija saistīts ar kristīgo Baznīcu. Katrā pasaules vietā Ziemassvētku vecītis, balstoties uz katras tautas kultūrvēsturisko mantojumu, tika saukts un attēlots citādi, bet tā tēlā viennozīmīgi bija nojaušama pagāniskā pasaules uztvere, proti, Ziemassvētku vecītis, tāpat kā arhaiskās dievības, tika personificēts ar dažādiem dabas elementiem un dabas parādībām.

Kad Ziemassvētku svinēšanas veto tika atcelts, Svēto Nikolaju dabiskā veidā jau bija nomainījis Ziemassvētku vecītis – vien atsevišķās vietās par dāvanu nesēju vēl tika uzskatīts Svētais Nikolajs, kurš pie bērniem ierodas ar savu palīgu, kura pienākums bija izšķirt, kurš bērns ir labs, bet kurš palaidnīgs – atkarībā no kalpa novērojumiem, labie bērni saņēma dāvanas, bet nepaklausīgie žagarus vai ogļu gabalu. Tāpat kā Ziemassvētku vecīša interpretācija katrā pasaules tautā atšķīrās, tā arī ar to saistītie nostāsti un tradīcijas visā pasaulē bija atšķirīgas.

svetais nikolajs

 

Kategorijas: Ziemassvētki,Ziemassvētku tradīcijas

Tēmas: ,,,,,,,