Šodien ir: 21.09.2017 | Vārda dienas svin: Matīss, Modris, Mariss

Helovīns

Helovīns (no angļu valodas ‘Halloween’) ir Visu svēto dienas priekšvakars, kas ik gadu tiek svinēts 31. oktobrī.

Kā vēsta vairākas vēsturiskas liecības, sākotnēji šo svētku nosaukums esot bijis Visu svēto diena (angļu valodā ‘All Saints` Day’), taču vēlāk tā esot sākta dēvēt par “Allhallowmas” (‘the mass of all hallows’). Nakts pirms šīs dienas esot nosaukta par “All Hallows Eve” jeb Visu svēto vakaru, tomēr vēlāk šis nosaukums esot saīsināts uz “Halloween” jeb Helovīnu. Vienu vārdu sakot, Helovīna nosaukuma saknes ir meklējamas kristiešu Visu svēto dienā, par kuru runāsim mazliet vēlāk.

Tā kā nekas šajā pasaulē nav viennozīmīgs, it īpaši tas, kā izcelsme ir meklējama pirms vairākiem gadu tūkstošiem, tad arī Helovīna izcelsme nav viennozīmīga, proti, to izcelsmi var aplūkot no pagānisma viedokļa, kā arī no kristietības viedokļa. Jāsaka, ka ar pilnīgu pārliecību par vienu vai otru to izcelsmi mēs nevaram runāt vēl pat šodien, jo vēl aizvien pagāni turas pie savas pārliecības, bet kristieši ir pārliecināti par saviem uzskatiem. Šodien mēs varam vienīgi aplūkot abas Helovīna rašanās versijas, bet tas, kurai no tām ticēt, ir jāizlemj katram pašam.

Stampa

Helovīna izcelsme no pagānisma viedokļa

Jāsaka, ka Helovīna agrīnās saknes ietiecas ne vien seno ķeltu kultūrā, bet arī seno baltu, tostarp senlatviešu kultūrā, kuras tolaik dzīvoja pagānismā un politeisma pārliecībā, tāpēc aplūkosim Helovīna tradīciju izcelsmi no abiem aspektiem.

Valda uzskats, ka Helovīna pirmsākumi meklējami jau senajā ķeltu festivālā Samhainā, kas tika svinēts jau ilgu laiku pirms mūsu ēras aizsākšanās. Šis festivāls tika svinēts par godu vasaras beigām un ziemas sākumam, kā arī nāves valdniekam Samhainam.

Ķelti uzskatīja, ka vasaras un ziemas laika mija notiek 31. oktobrī. 31. oktobris senajiem ķeltiem bija arī gada beigas, pēc kura aizsākās jaunais gads. Jau izsenis 1. novembris tika uzskatīts par nāves dienu, jo koku lapas jau bija nokritušas, un laukā kļuva arvien vēsāks un tumšāks. Šajā kontekstā noteikti jāatgādina tas, ka mūsu senči nevadījās pēc mūsdienās zināmā kalendāra, bet gan pēc Saules kalendāra, kas bija izveidots saskaņā ar Saules ritu. Šo dabas apstākļu dēļ tika uzskatīts, ka šajā laikā ļaunie gari sasniedz savas aktivitātes kulmināciju. Senie ķelti uzskatīja, ka šajā gaismas un tumsas cīņā Saules dievs Muk-Ola zaudē savus spēkus, bet nāves valdnieks Samhains gūst virsroku pār to. Jāpiemin, ka šī seno ķeltu dabas procesu uztvere nenoliedzami ļoti līdzinās senlatviešu pasaules uztverei, kas līdzīgi izpaudās rudens saulgriežu jeb Miķeļu svinībās, kas iezīmēja vasaras beigas un rudens sākumu.




Pienākot vasaras beigām jeb 31. oktobrim, druīdi (ķeltu priesteri) Samhainam pienesa upurus dzīvnieku un pat cilvēku veidolā, lai tikai iegūtu nāves valdnieka labvēlību un lai ļaunie gari nedarītu cilvēkiem pāri. Daudzas senās tautas ticēja, ka uguns ir spējīgs atvairīt ļaunos garus, tāpēc, atgriežoties no upurēšanas ceremonijas, cilvēki savās mājās dedzināja uguns lukturus, no kuru dedzināšanas attīstījās mūsdienu Helovīna simbols – izgrebtais ķirbis ar degošu sveci tā iekšpusē, kas angliski tiek saukts par Jack-O-lantern. Vairāk par šo simbolu un tā rašanos uzzināsit turpinājumā. Mazliet cita versija par Samhaina festivālu vēsta, ka upurēšana notikusi ugunskurā, pēc kurā atrodamajām zīmēm senie ķelti zīlējuši savu nākotni. Tāpat no šī ugunskura katrs esot paņēmis pa oglītei, ko ielikt savas mājas pavardā, lai tas būtu siltāks un ilgāk degtu. Nāves valdniekam tika nests upuris, jo senie ķelti ticēja, ka nāve ir visa sākums, tāpēc upurēšana vecā un jaunā gada mijā bija tikai loģiska.

samhains

Tāpat senie ķelti ticēja, ka 31. oktobrī, tas ir, naktī pirms nāves dienas – 1. novembra – atveras vārti uz viņsauli un nāves valdnieks Samhains savāc visus garus, kas pagājušā gada laikā bija pametuši šo sauli, tāpēc Samhaina festivāla priekšvakarā tiem bija ļauts vēl pēdējo reizi apciemot savus tuviniekus. Diemžēl, atveroties vārtiem uz viņsauli, pie dzīvajiem ieradās ne vien senču gari, bet arī dažādas nešķīstas būtnes, tāpēc, lai tās atbaidītu, cilvēki pārģērbās par atbaidošiem tēliem. Lai ļaunie gari nenāku mājās un nenodarītu pāri, tiem tika atstāts ēdiens laukā un uz ceļiem.

Jāsaka, ka arī šīs seno ķeltu tradīcijas krietni līdzinās senlatviešu Veļu laika tradīcijām. Veļu laiks aizsākās tūlīt aiz rudens saulgriežiem – Miķeļiem – un ilga līdz pat Mārtiņiem. Senlatvieši ticēja, ka šajā laikā aizgājušo senču gari nāk apciemot mājiniekus. Senie latvieši pret veļiem izturējās ar cieņu un bijību, tāpēc klāja tiem īpašus galdus un mieloja tos ar dažādiem ēdieniem, tādējādi izpelnoties to labvēlību. Šajās seno ķeltu tradīcijās ir skaidri saskatāmas analoģijas arī ar Mārtiņu tradīcijām. Mārtiņos, kas iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu, beidzas Veļu laiks un sākas budēļu jeb ķekatu laiks, kad dažnedažādās maskās pārģērbušies ļaudis, Mārtiņos saukti par Mārtiņbērniem, trokšņodami un līksmodami apstaigā mājas un dažādos veidos izpelnās dāvanas. Mārtiņbērnu uzdevums bija atbaidīt ļaunos spēkus, kas, iestājoties gada tumšajam laikam, īpaši aktivizējas.

martini

Iespējams, ka tieši no šīm seno pagānu tradīcijām ir attīstījušās mums zināmās Helovīna tradīcijas pārģērbties par dažādiem mistiskiem, mītiskiem un nereti arī baisiem tēliem, un apciemot kaimiņu mājas, pieprasot saldumus, bet to neiegūšanas gadījumā izstrādāt kādus negantus jokus.

Kā nākas secināt, mūsdienās latviešiem ir divi teju identiski svētki – Mārtiņi un Helovīns, jo to būtība un izpausmes ir ļoti līdzīgas. Par nožēlu jāatzīst, ka, pieaugot globalizācijas un multikulturālisma ietekmei, mūsu pašu Mārtiņu svinēšana ir atstāta novārtā, bet svešā Helovīna svinēšana tikai nostiprinās.

Helovīna izcelsme no kristietības viedokļa

8. gadsimtā, mēģinot izskaust pagānismu un izplatīt kristietību vispasaules mērogā, Romas katoļu Baznīca, ar kristīgiem svētkiem mēģināja aizstāt arī šos seno ķeltu svētkus. Tā radās Visu svēto diena un Visu dvēseļu diena. Lai vai kā, šīs jaundibinātās dienas arī nebija balstītas Bībeles saturā un jēgā, bet gan pārliecībā par dvēseles bezķermenisku eksistenci. Laika gaitā no šiem svētkiem attīstījās un nostiprinājās Visu svēto diena, kas mūsdienās tiek svinēta arīdzan 1. novembrī, un Visu mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars, kas mūsdienās tiek svinēta 2. novembrī. Kā jau sākotnēji pieminēts, Helovīna nosaukums ir radies tieši no Visu svēto dienas angliskā nosaukuma.

visu miruso pieminas diena

Runājot par Visu svēto dienu, jāsaka, ka tad, kad 8. gadsimtā Samhaina festivāls tika aizstāts ar kristiešu Visu svēto dienu, šī diena kā svētku diena bija jau apmēram 4 gadsimtus veca. Kad bija aizritējuši pirmie trīs gadsimti, kuros kristieši pastāvīgi piedzīvoja pretestības, vajāšanas un nogalināšanas, noslepkavoto kristiešu bija tik daudz, ka vairs nebija iespējams katram no tiem veltīt savu svētku dienu, tāpēc 4. gadsimta vidū katoļu Baznīca noteica, ka jābūt vienai dienai, kurā tiktu pieminēti visi mocekļi jeb cilvēki, kas tika nežēlīgi mocīti un nogalināti savas ticības dēļ. Sākotnēji par tādu dienu tika izvēlēts 13. maijs. Par to, ka visiem svētajiem veltītā diena tika svinēta, liecina arī fakts, ka 609. un 610. gadā pāvests Bonifācijs IV Romā konsekrēja jeb iesvētīja Panteonu par godu Marijai un visiem mocekļiem.

1. novembri kā Visu svēto dienu sāka svinēt tikai pāvesta Gregora III (713 – 741) laikā, kad 1. novembrī viņš iesvētīja kapelu Pētera bazilikā, kas veltīta visiem svētajiem. Sākotnēji šī diena bija aktuāla tikai Romas katoļu Baznīcai, tomēr pāvests Gregors IV (827 – 844) noteica, ka šim datumam ir jābūt aktuālam arī visai universālajai Baznīcai. Tā 8. gadsimtā pagāniskais Samhaina festivāls oficiāli tika aizstāts ar kristiešu Visu svēto dienu, tomēr tas nebūt nenozīmē to, ka šis lēmums vienus vai otrus svētkus ietekmēja praktiski, proti, tas nenozīmē to, ka vienus svētkus uzreiz sāka svinēt, bet otrus uzreiz pārtrauca svinēt. Nav noslēpums, ka pagāniskās tautas ilgstoši pretojās kristietības dogmām.

visu sveto diena

Kristiešiem bija raksturīga vigīliju svinēšana, kas bija attiecīgo svētku svinēšana dienu pirms pašiem svētkiem. Spilgts piemērs ir arī Ziemassvētku vakars, kas tiek svinēts pirms pašiem Ziemassvētkiem. Tāpat arī Visu svēto dienu sāka svinēt jau 31. oktobrī. Ņemot vērā to, ka katoļu Baznīca ir katoliska jeb universāla (angļu valodas ‘catholic’ tulkojumā nozīmē “universāls, visu aptverošs”), tad tā pieļauj, ka katoļu Baznīcas svētki tiek svinēti saskaņā ar vietējo kultūru un konkrēto laikmetu. Piemēram, Francijā, 14. – 15. gadsimtā aizsākās tradīcija Visu svēto dienas vigīlijā pārģērbties. Savukārt Spānijā un Īrijā bērni šajā naktī apstaigāja mājas, lūgdami dvēseļu kūkas jeb tā saucamās “Soulcakes”, apmaiņā nodziedot kādu dziesmu, izstāstot kādu stāstu vai joku, vai aizlūdzot par ģimenes piederīgajiem. Tiek uzskatīts, ka no šīm izdarībām ir radusies “Saldumus vai izjokosim!” (‘Trick or Treat’) tradīcija.

helovina vesture

Helovīna tradīciju izplatīšanās pasaulē

Pateicoties īriem, kas 19. gadsimtā devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, Visu svēto dienas tradīcijas izplatījās arī otrpus okeāna. Šajā laikā attīstījās arī ķirbju grebšanas tradīcija – ja līdz 19. gadsimtam īri greba rāceņus, liekot tajos svecītes un ejot ar tiem no mājas uz māju, tad, nonākot Amerikā, kurā bija izplatīti ķirbji, nevis rāceņi, tie sāka greb ķirbjus.

Šos ķirbjus, kas mūsdienās ir kļuvuši par tipiskiem Helovīna simboliem, angliski sauc par “Jack` o Lantern” jeb Džeka laternu. Šis nosaukums ir radies no īru leģendas par vīru vārdā Džeks, kurš visu savu dzīvi esot dzīvojis vienos grēkos, apmānījis pašu sātanu, bet paradīzē šo grēcinieku arī neesot uzņēmuši. Šī iemesla dēļ Džeks bijis spiests mūžīgi slapstīties pa ēnainiem kaktiem un tumšām ielām. Vīram līdzi esot bijusi tikai viena oglīte, ar ko tumsā redzēt, tāpēc viņš to esot ielicis izgrebtā rācenī, lai tā ilgāk degtu un dotu vairāk gaismas.

helovina kirbis

Jāsaka, ka amerikāņi ļoti ātri pieņēma šos svētkus, lai gan sākumā nedaudz pārprata to būtību, kā rezultātā Helovīns izvērtās nevis par jautriem un patīkamiem svētkiem, bet gan par ārprātīgu huligānismu. Iejaucoties valdībai un sekojot tās aicinājumam Helovīnā nodarboties nevis ar huligānismu, bet gan doties saldumu medībās, Helovīns ātri vien atguva savu sākotnējo svētku jēgu un noskaņu. Nenoliedzami vēl līdz pat šai dienai kāds nereti pamanās šos svētkus pabojāt ar vandālismu, bet tādas masu nekārtības, kādas bija novērojamas sākumā, vairs nav atkārtojušās.

Jāsaka, ka šie svētki amerikāņu kultūrā iedzīvojās tik labi arī tādēļ, ka tie bija lielisks veids, kā Amerikas protestanti varēja paust savu attieksmi pret katoļu Baznīcas svētkiem. Jāpiemin, ka tieši Amerikā, 20. gadsimtā sākās šo svētku komercializācija, kas norisinājās ar apsveikumu kartiņu un Holivudas šausmu filmu palīdzību, kurās, kā likums, vienmēr dominēja un vēl aizvien dominē baisi elementi, tēli un notikumi.

helovina filmas

Kāds, iespējams, teiks, ka Helovīna simbolika, piemēram, nāve, skeleti un spoki ir vērtējama kā nāves kults, un tas nekādā gadījumā nevar būt saistīts ar kristietību. Tomēr patiesība ir tāda, ka kristieši nāvi uztver citādi – tie no nāves nebīstas un piemin to, jo zina, ka pēc nāves seko augšāmcelšanās. Pastāv pat tāds kristiešu teiciens “Memento mori”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “Piemini nāvi”, tāpēc visus šos šķietami baisos Helovīna simbolus kristieši uztver tikai kā nāves pieminēšanu. Šajā teicienā un pārliecībā balstās arī liela daļa kristīgās mākslas darbu un “Memento mori” tematikas mākslas darbi, kas īpaši populāri bija Eiropas mēra laikā, no 14. gadsimta līdz pat 18. gadsimtam.

Mūsdienu laicīgajā vidē komercializācijas rezultātā Helovīns ir zaudējis savu sākotnējo nozīmi – tas ir kļuvis par mūsdienu tirgus sastāvdaļu, ko spilgti pierāda fakts, ka Amerikas iedzīvotāji ik gadu šiem svētkiem iztērē apmēram 6 miljardus dolāru, kas tos padara par otriem populārākajiem svētkiem tūlīt aiz Ziemassvētkiem. Nenoliedzami arī Latvijā, pateicoties veiksmīgai komercializācijai un mārketingam, ik gadu ir jūtama šo svētku tuvošanās – gan medijos, gan veikalu plauktos valda visu veidu Helovīna simbolikas pārpilnība – oranžās un melnās krāsas salikumi, ķirbji, miroņi, mūmijas, skeleti, spoki, zirnekļi, zirnekļtīkli, sikspārņi, vampīri, melni kaķi, raganas, burvji u.c. elementi un tēli. Aiz šīs simbolu gūzmas Helovīnu jēga gluži vienkārši pazūd, tāpēc vairums cilvēku nemaz nenojauš, kas ir Helovīns un kādēļ tas vispār tiek svinēts.

helovins3

Helovīna tradīcijas

Kā jau pieminēts, viena no populārākajām Helovīna tradīcijām ir ķirbja grebšana, iedzīvinot tajā baisu sejas izteiksmi un tā iekšienē iededzinot sveci, kas ķirbja izskatu padara vēl spokaināku. Šādi ķirbji parasti tiek izvietoti mājā, uz loga, priekšnamā vai pagalmā, taču vienmēr redzamā vietā.

Jāsaka, ka Helovīns tā mūsdienu izpratnē ir galvenokārt bērnu svētki – bērni līdz nepazīšanai pārģērbjas par dažādiem briesmoņiem, mošķiem un mistiskiem tēliem, un, nodrošinājušies ar prāvu saldumu kuli, dodas apstaigāt kaimiņu mājas, pieprasot tiem saldumus, bet skopuļiem piedraudot tos izjokot. Tā kā vien retais uzdrošinās šiem nešķīsteņiem neiedot kādu našķi, tad nejaukie joki visbiežāk paliek nepielietoti – visbiežāk tomēr bērni atgriežas mājās ar pilnām saldumu somām un priecīgi tos notiesā.

Tie, kas Helovīna vakarā baidās uz ielas sastapties ar kādu briesmoni, spocīgās noskaņās pavada vakaru mājās, skatoties šausmu filmas un našķojoties ar iegūtajiem kārumiem, bet tie, kas tomēr vēlas pilnīgi izbaudīt Helovīna naksnīgās noskaņas, tērpušies tematiskās maskās, dodas uz Helovīna ballītēm, ballēm vai kādiem citiem Visu svēto dienas priekšvakara pasākumiem, kuru mūsdienās ir neizmērojami daudz.

helovina maskas

Kategorijas: Starptautiskie

Tēmas: ,,,,,,