Šodien ir: 21.09.2017 | Vārda dienas svin: Matīss, Modris, Mariss

Ūsiņi

Kas ir Ūsiņš?

Ūsiņš latviešu mitoloģijā tiek uzskatīts par ziedoņa un plaukšanas dievību, zirgu un bišu aizgādni, kā arī par pavasara un gaismas simbolu. Latviešu gadskārtu teiksmās Ūsiņš pieder tēlu – dievadēlu – pulkam kā gaismas un rītausmas personifikācija. Teiksmām Ūsiņš ir Saules zirgu braucējs, Saules laivas stūrmanis, kā arī Saules kalps. Ūsiņam ir arī ģimene – divi dvīņu dēli – Auseklis un Rieteklis, meitas – cimdu adītājas, kā arī sieva Uša. Ūsiņa ģimenes locekļi, tāpat kā citi teiksmu tēli, veic lauku darbus sētā un pieguļā, līdzīgi kā pats Ūsiņš.

usins

Viens no būtiskākajiem Ūsiņa dienas tēliem ir kumeļš, kas var tikt tulkots dažādi. Kumeļš var būt gan Dieva spēka simbols, gan cilvēka enerģijas simbols, gan falla simbols, jo, kā zināms, radošā enerģija un seksuālais spēks ir uzskatāmi par vienlīdzīgiem, bet, ja kumeļš ir dzeltens, tas tiek uzskatīts par Saules enerģijas simbolu. Otrs svarīgākais Ūsiņa dienas tēls ir zelta zalktis, kas, kā jau čūska, simbolizē enerģētisko plūsmu.

kumels

Dažādos informācijas avotos Ūsiņš tiek dēvēts dažādi – Ūsiņš tiek dēvēts gan par bišu dievu, gan par zirgu dievu, gan par gaismas dievu, pēc specifiskām pazīmēm tipoloģiski pieskaitot to pie debesu dievībām. Ir informācijas avoti, kuros tiek pausts uzskats, ka vārdam “Ūsiņš” nav latviskas izcelsmes – tas esot aizgūts no senvācu vārda “husing”, kas nozīmē “mājas gars”. Tāpat tiek uzskatīts, ka vārds “Ūsiņš”, kā arī pati dievība esot aizgūta no slāvu mitoloģijas. Slāvu mitoloģijā ir dievība Авсень (Баусень, Овсень, Таусень, Усень), kas dienvidslāvu mitoloģijā ir gadalaiku maiņas dievība, kas ir saistīta ar pavasara saulainā cikla sākumu un auglību, kā arī tiek uzskatīta par ganu patronu. Jāpiemin, ka krievu valodā vārds “усень” nozīmē “pirmā pavasara diena”. Kā pierāda vairāki pētījumi, Ūsiņš nav tikai senlatviešu dievība, bet arī daudzu citu tautu mītiskā dievība. Tāpat Ūsiņam ir līdzības ar ēģiptiešu Usīru jeb Ozīrisu, indiešu dvīņiem Ašviniem un Ušu, kā arī grieķu dioskūriem jeb dievadēliem.

avsen

Ūsiņam, kā ikvienai latviešu mitoloģijas dievībai, ir arī sava rakstu zīme, kas līdzinās diviem ar mugurām saliktiem “E” burtiem. Ūsiņa zīme tiek uzskatīta par dzīvības zīmi un ļoti spēcīgu aizsardzības zīmi. Šī iemesla dēļ tā tik vilkta gan uz šūpuļiem, gan uz sliekšņiem, gan uz dūraiņiem, gan uz citām nozīmīgām vietām. Ūsiņa zīme sniedz spēku vārgajiem, dziedē slimos, kā arī stiprina savienības. Ūsiņa zīme tiek dēvēta arī par atslēgaini un tā it kā atveido gaismas dieva Ūsiņa zirgus – Saules vedējus.

usina zime




Kas ir Ūsiņi?

Ūsiņi, saukti arī par Ūsiņa dienu, ir vieni no latviešu gadskārtām jeb gadskārtu svētkiem, kas iezīmē pavasara beigas un vasaras sākumu. Ūsiņi, balstoties uz senču Saules kalendāru, tiek svinēti laikā starp pavasara saulgriežiem – Lieldienām un vasaras saulgriežiem – Jāņiem, nosacīti atrodoties to viduspunktā. Pateicoties kristīgās baznīcas ietekmei, mūsdienās Ūsiņi tiek atzīmēti 23. aprīlī, kas ir svētā Jura diena, lai gan patiesībā tie būtu svinami ap 9. maiju. 23. aprīlī katoļu baznīca svin Sv. Jura dienu, kas, pielāgojot to senlatviešu pagāniskajām tradīcijām, tika pārdēvēta par Jurģa dienu jeb Jurģiem un tika piesaistīta senlatviešu Ūsiņiem. Šī iemesla dēļ mūsdienās Ūsiņi biežāk tiek dēvēti par Jurģiem, nevis Ūsiņiem.

Neskatoties uz to, ka Ūsiņa vārds nereti tiek aizvietots ar Jura jeb Jurģa vārdu, tas nemaina ne Ūsiņa būtību, ne Ūsiņa dienas vietu kalendārā. Patiesību sakot, Ūsiņa dienas tradīcijas nav pārceļamas uz 23. aprīli, kurā tā tiek atzīmēta mūsdienās, jo tad Latvijas klimata apstākļi vēl nav piemēroti tam, lai varētu laist zirgus pieguļā un govis ganos, kā arī rumulēties. Vienu vārdu sakot, kristiešu svētajam Jurim nav absolūti nekā kopīga ar Ūsiņa ne būtības, ne jēgas ziņā.

svetais juris

Tie uzskatīts, ka līdz ar Ūsiņiem sākas vasara. Ūsiņš ierodas kā mīļi gaidīts viesis, līdzi ņemot to, kas ir nozīmīgs, dzīvojot lauku apstākļos. Visupirms Ūsiņš atnes zaļas lapas un zāli, tāpēc Ūsiņos pirmo reizi zirgi tiek dzīti pieguļā un tīrumos tiek sēti lini. Arī bitēm šis ir jauns darba cēliens, kad jāsteidz ievākt pirmais ziedu nektārs. Lai vai kā, bet bija arī darbi, ko šajā dienā nedrīkstēja darīt, citādi vilki varēja saplēst jērus. Pie tādiem darbiem piederēja, piemēram, ecēšana, aršana, adīšana un dzijas tīšana, sētu taisīšana, kā arī lamāšanās un kaušanās. Nekādā gadījumā nedrīkstēja nodarbināt zirgus – tos, tāpat kā Ūsiņu, šajā dienā bija jāgodā. Ūsiņš ierodas arī ar pieguļnieku dziesmām, kas lieti noder, garas dienas pavadot pieguļā. Ganos ne vien dziedāja un spēlēja stabulīti, bet arī gavilēja un ūjināja, tādā veidā ganiem savstarpēji sasaucoties, kā arī pasargājot lopus no bīstamiem meža dzīvniekiem.

piegula

Ūsiņa diena pēc būtības ir saistīta ar pavasara darbu sākšanu un lopu dzīšanu ganos un pieguļā, tāpēc tā savā ziņā ir uzskatāma par zemnieku jaunā darba gada sākumu. Sākot ar Ūsiņa dienu, zemnieki savus zirgus nodod aizgādībā un pilnībā uztic Ūsiņam. Kā vēsta dainas, arī pašam Ūsiņam, kā gaismas dievam, pieder zirgi – Saules vedēji, kas ir ļoti labi kopti. Katrs puisis esot kārojis iegūt tādu zirgu kā Ūsiņam, jo skaists zirgs tiek uzskatīts par puiša lepnumu. Ūsiņi ir pirmā pieguļas nakts un diena, kad pirmo reizi govis tiek laistas ganos. Gan zirgu laišana pieguļā, gan govju laišana ganos ir priecīgi notikumi, kas tiek pavadīti priecājoties un trokšņojot. Ūsiņa diena bija jāsagaida ar lielu trokšņošanu un rībināšanu, tādējādi simbolizējot pirmo pavasara pērkonu, kas, kā zināms, arī ir vasaras vēstnesis. Ūsiņa dienā tika rīkots arī zirgu tirgus, kur tos varēja gan pirkt, gan pārdot.

ganibas

Ūsiņu dienas tradīcijas

Arī Ūsiņi neizpalika bez upurēšanas. Ūsiņam tika upurēts melns gailis, turklāt, ne šāds tāds gailis, bet ar deviņiem cekuliem un sarkanām kājām. Upurēts tika tieši gailis, jo gailis ir uzskatāms par gaismas saucēju. Tā kā Ūsiņš tiek uzskatīts par gaismas un rītausmas personifikāciju, tad, upurējot gaili, ļaudis centās nodrošināt tā klātbūtni un izpelnīties tā labvēlību. Gaiļa asinis tika tecinātas uz auzām zirga silē, ticot, ka Ūsiņam atdotās asinis mājas kustoņiem dod svētību. Senatnē asinis tika uzskatītas par dzīvības spēku, tādēļ tās tika uzskatītas par ļoti vērtīgām un ziedošanai piemērotām. Kaujot gaili, ļaudis cerēja uz Ūsiņa palīdzību pie zirgiem, daudz lopiem un olām, kā arī labu ražu. Nokauto gaili, tāpat kā citus ziedojumus, varēja likt noteiktās, upurēšanai paredzētās vietās, piemēram, birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, bet tāpat to varēja arī noēst, ko ļaudis pieguļā arī labprāt darīja.

melns gailis

Vēlāk ļaudis kopā ar zirgiem devās pieguļā, kur upurēto gaili izvārīja un apēda, kā arī cepa karašas, darīja alu un gatavoja īpašo Ūsiņu ēdienu – pantāgu, pentāgu, pentogu jeb pentoku, kas pēc būtības ir olu kultenis ar gaļu, tomēr to veidoja piecas sastāvdaļas – milti, olas, gaļa, kartupeļi un piens. Galdā tika celta arī gaļa, plāceņi, maize, klimpas, bietes, burkāni, kāļi, kartupeļi, kā arī sviests un piens.

Dodoties pieguļā, bija jāņem līdzi olas ne tikai pieguļas ēdiena gatavošanai, bet arī par ziedu Ūsiņam un zintēšanai jeb buršanai. Olas parasti deva saimniece, un olām bija jābūt tik daudz, lai uz katras zirga kājas sanāktu pa vienai. Olas arī krāsoja un visbiežāk tās krāsoja melnā krāsā. Pieguļā tika veikts sekojošs rituāls – ar cirvja kātu zemē iespieda iedobi un ielēja tajā pirmo karoti no pantāga vai arī iemeta tajā olu kā ziedojumu Ūsiņam. Kad tas bija izdarīts, iedobei virsū uzvēla akmeni, lai Ūsiņš rūpētos par ganāmpulku līdz pat Mārtiņiem, kad pieguļas un ganību laiks beidzas. Ierokot olu zemē, ļaudis ticēja, ka tad zirgi būs rāmi, bet, ja gribēja, lai zirgi būtu stipri, olu lika ozola dobumā.

melnas olas

Rūpējoties par saviem lopiem, ļaudis ne tikai paļāvās uz Ūsiņa palīdzību, bet arī paši, piekopjot dažnedažādus rituālus, veicināja to labklājību. Piemēram, satina atsevišķus dzīpariņus kamolā, ko nolika zem siles, lai arī lopi visu laiku turētos kopā, aizdedzināja vilnas gabaliņus, ko izkāra pieguļas kokos, tādējādi aizbiedējot vilkus. Atvairot vilkus un citas nelaimes, kas var skart lopus, arī saimniece veica dažādas īpašas darbības, piemēram, slaukot ar sausu eglīti, klusām pie sevis skaitīja: “Liela, gara, sausa egle pār celiņu nolūzuse, lai tik garš vilka ceļš kā šis egles augumiņš, lai sakalst vilkam zobi kā sausie egles zari”. Vēl mēdza iet ar atslēgām ap ganāmpulku, lai lopi turētos kopā, mest olu pār govju mugurām, lai tās augtu apaļas kā olas un dotu daudz piena, likt pīlādža zaru ar deviņiem iegrieztiem krustiem zem sliekšņa, lai lopiem nepiemestos nekādas likstas, kā arī nomazgāt ar pienu govs purnu, lai tās vasarā dotu daudz piena.

rumulesanas 2

Jāsaka, ka galvenās Ūsiņa dienas izdarības norisinājās vakarā. Kad gani pārdzina govis sētā un ielaida kūtī, sākās rumulēšanās jeb aplaistīšanās ar ūdeni. Ļaudis viens otru un lopus laistīja ar ūdeni, ticot, ka tādējādi tiks pasargāti no odiem vasarā, ka tādā veidā veicinās piena ražu, ka tādējādi atvairīs ganu miegu un lopu slimības. Kā redzams, rumulēšanās nozīme ir ļoti daudzpusīga, tādēļ arī tik svarīga. Pēc rumulēšanās sākās svētku mielasts, kurā lūdza piedalīties arī pašu Ūsiņu, izsakot tam pateicību par palīdzību zirgu kopšanā. Pie pieguļnieku ugunskura sapulcējās ļaudis un nodevās Ūsiņa daudzināšanai dažnedažādos veidos – dziedot, koklējot, dejojot, ejot rotaļās, ēdot, dzerot, kā arī nodarbojoties ar zintēšanu. Ja kāds jauns puisis bija izdomājis tajā vasarā iet precībās, tas to visiem paziņoja, staigādams apkārt un taurēdams.

usindiena

Jāpiemin, ka Jurģi jeb Ūsiņi mūsu senčiem ir bijuši īpaši ar to, ka Jurģos kalpi varēja izbeigt līgumus ar esošajiem saimniekiem un meklēt kādu citu saimnieku, kam kalpot. 19. gadsimtā, atceļot dzimtbūšanu, Jurģi latviešu kultūrā kļuva par termiņu, kad izbeidzas līgumi. Arī ar šo pārbraukšanu jeb Jurģiem ir saistīti vairāki ticējumi. Piemēram, ja Jurģi iekrita sestdienā, ticēja, ka jaunajā vietā kalpiem būs ilga dzīvošana. Pirmo reizi iebraucot pie jaunajiem saimniekiem, mājā vajadzēja iet no rīta jeb austrumu puses, bet, braucot prom no vecajiem saimniekiem, nedrīkstēja teikt ardievas, lai jaunajā mājā būtu laime. Tāpat, pametot veco vietu, tā bija jāizslauka, lai neatstātu tajā savu svētību. Arī jaunās mājas bija jāizslauka, lai nebūtu jāķīvējas ar mājiniekiem. Ierodoties jaunajā mājvietā, no vecās mājvietas bija jāpaņem līdzi salmi vai akmeņi, un jāizkaisa tie jaunās mājas kūtī, tādējādi pasargājot sevi no svešām burvībām.

jurgi

Kategorijas: Tradicionālie

Tēmas: ,,,,,,