LīgoLīgo tradīcijas

Uguns – tā simbolika un spēks

Uguns – viena no stihijām

Kā zināms, uguns ir viena no četriem pasaules pamatelementiem jeb četrām stihijām, kas ietver zemi, ūdeni, gaisu un, protams, uguni. It visām šīm stihijām piemīt savs, individuāls spēks, kas var gan radīt, gan postīt, tomēr uguns un ūdens tiek uzskatītas par salīdzinoši spēcīgākām stihijām, tāpēc tās vienmēr ir jākontrolē.

Austrumnieki uzskata, ka pasaules pamatā ir piecas stihijas – zeme, koks, ūdens, gaiss, uguns – , bet cilvēks sastāv no tādiem pieciem elementiem kā zeme, koks, ūdens, uguns un metāls. Šie elementi savstarpēji mijiedarbojas, bet, kad cilvēkā šis līdzsvars tiek izjaukts, cilvēku piemeklē veselības problēmas un slimības. Piemēram, uguns atbild par asinsvadu, sirds, nervu, tievās zarnas un mēles veselību. Uguns elementa regulētos orgānus ārstē ar uguns stihijas augiem, kuriem ir rūgta garša.

Uguns simboliskās krāsas ir sarkana un oranža, tās virziens ir dienvidi, tā ir saistīta ar siltiem laika apstākļiem, tās gadalaiks ir vasara, bet simboliskā forma ir trīsstūrveida un ar asiem stūriem.

stihijas

Uguns senlatviešu mitoloģijā

Senlatvieši uguni, līdzīgi kā visas citas lietas un parādības, personificēja, piedēvējot tam cilvēka pavadoņa un aizstāvja, kā arī palīga cīņā pret plēsīgiem zvēriem lomu. Ugunij piedēvēja arī attīrošu un pat dziedinošu spēku. Uguns bija arī ģimenes un mājas pavarda simbols. Nenoliedzami uguns tika uzskatīta arī par bargu un bīstamu stihiju.

Ugunij ir bijusi nozīmīga loma cilvēku dzīvē jau kopš neatminamiem laikiem, par ko liecina uguns simbolikas esamība, kas vēsturiski vairākām tautām simbolizē sauli, gaismu, saules ceļu, kā arī aizsardzību. Konkrēti latviešu kultūrā ugunskrusts simbolizē gaismu, uguni, pērkonu, vēju, vairo veselību un enerģiju, piesaista laimi un labklājību. Latviešu kultūrā uguns simbolu sauc dažādi, piemēram, par ugunskrustu, Pērkona krustu, Laimas krustu, kāšu krusti, zaru krustu, ķekšu krustu, kā arī par svastiku.

Jāpiemin, ka uguns simbols ir pazīstams teju visās pasaules kultūrās, tomēr nevienā no tām ugunskrustam nav tik daudz variāciju kā latviešu kultūrā, kas liek aizdomāties par šī simbola izcelsmes vietu, tomēr tas nekādā gadījumā nav fakts, bet gan tikai pieņēmums. Ar ugunskrusta izcelsmi saistās vairākas teorijas – vienā no tām tiek uzskatīts, ka ugunskrusts ir attīstījies uz Saules simbola bāzes, vēl vienā tiek uzskatīts, ka tas ir radīts pēc uguns radīšanas rīku līdzības, bet vēl vienā tiek pieņemts, ka ugunskrusts ir vistiešākais atspoguļojums divām krusteniskām zibens līnijām.

Tā kā ugunskrusts vizuāli atgādina rotējošu Saules simbolu, tad visticamākā un zinātniski pierādāmākā versija ir saistīta ar Saules lauku rotējošajām struktūrām, kas vizuāli atgādina Laimas krustu. Šo sektoru veidošanās ir izskaidrojama ar plazmas virpuļveida kustībām Saules kodolā un tās ārējos apvalkos. Turklāt, arī galaktikas vizuāli līdzinās ugunskrustiem. Balstoties uz šiem faktiem, šķiet, ugunskrusts ir radies uz Kosmosa elementu līdzības pamata. Interesanti, ka mūsu senčiem bija tādas zināšanas, kas mūsdienās ir iegūstamas tikai ar augsti attīstītu tehnoloģiju starpniecību.

ugunskrusti

Uguns simbolikas pielietojums

Senlatvieši uzskatīja, ka katrai zīmei piemīt konkrēta enerģētika un spēks. Ugunskrusts jau izsenis tika uzskatīs par vienu no enerģētiski spēcīgākajām zīmēm, tāpēc tā pielietošanai ir vissenākā vēsture, un kura lietiskie pierādījumi ir datējami ar laiku agrajā dzelzs laikmetā. Kā pierāda arheoloģiskie izrakumi, ugunskrusts dažādās tā variācijās visbiežāk tika pielietots rotu izgatavošanā – gan kā rotājošs elements, gan kā elements, kas, kā jau pieminēts, simbolizē gaismu, uguni, pērkonu, vēju, vairo veselību un enerģiju, piesaista laimi un labklājību.

Protams, ugunskrusts tika pielietots arī citās sadzīves un godu situācijās, piemēram, tika iegrebts bērnu koka gultiņās, tika ieausts jostās, ar kurām tika apjozts bērns, vai, bērnam piedzimstot, tika pakārts mājas spāres galā. Tāpat ugunskrusts tika iestrādāts svētakmeņos, amuletos, apģērbā, kā arī zintniecībā. Vienu vārdu sakot, ugunskrusts tika pielietots, lai atvairītu ļaunumu, jo Pērkons kā dievība tiek uzskatīts par visu ļauno spēku vajātāju.

Ugunij bija liela nozīme arī apbedīšanas rituālos. Vairākās pasaules kultūrās bija un vēl aizvien ir pieņemts mirušos sadedzināt, uzskatot, ka uguns un dūmi palīdz nonākt tiem citā pasaulē. Šīs tradīcijas ir novērojamas arī mūsdienu kremācijā. Runājot par citām, ar uguni saistītām bēru tradīcijām, jāmin 19. gadsimta tradīcija, kurā tika dedzinātas sveces, kamēr mirušais tika apkopts, tika pakurta uguntiņa zem zārka, kamēr mirušais tika iznests no mājām, kā arī tā ceļa malā, pa kuru tika aizvests mirušais, tika sadedzinātas mirušā drēbes, lai tas varētu tās paņemt līdzi aizsaulē.

Uguns rituālu nozīme vasaras saulgriežos – Jāņos

Uguns rituāli izsenis ir bijuši vieni no būtiskākajiem rituāliem teju visās pasaules kultūrās, sākot ar pirmatnēju civilizāciju kultūrām un beidzot ar mūsdienu tautu kultūrām. Tiesa, mūsdienās uguns rituāli lielākoties tiek veikti, neapzinoties to nozīmi un jēgu, jo skumji apzināties, bet mēs aizvien turpinām attālināties no mūsu senču kultūras.

Ugunij tieši vasaras saulgriežu kontekstā ir šķīstību, svētību un auglību nesējas nozīme, tieši tādēļ Jāņos ir būtiski dedzināt jāņugunis, turklāt, jo vairāk, jo labāk, lai ļaunums atkāptos kā izbijies vilks no uguns. Uguns noslēpumainais un maģiskais spēks spēj iznīdēt gan to ļaunumu, kas iemitinājies cilvēkā, gan to ļaunumu, kas uzglūn cilvēkam no ārpasaules.

Uguns, līdzīgi kā otra spēcīgākā stihija – ūdens – , šķīsta jeb attīra kā fiziski, tā arī garīgi. Šī iemesla dēļ izsenis ir bijis svarīgi pie ugunskura uzturēties slimajiem, lai uguns tos dziedētu. Uz šo uguns īpašību pamata ir attīstījusies arī tāda Jāņu tradīcija kā lēkšana pāri Jāņu ugunskuram, lai uguns lēcējus attīrītu garīgi un fiziski, turklāt, lecot divatā, ticēja, ka uguns lēcējus maģiski savieno uz visu mūžu. Zināmākais un populārākais Jāņu uguns rituāls ir iešana vai dejošana ap Jāņu ugunskuru, visiem sadodoties rokās, tādējādi veidojot noslēgtu apli, kas rada maģisku saikni ne vien ar dievišķajiem spēkiem, bet arī vienam ar otru. Uguns rituāla spēku vēl palielina Līgo dziesmu dziedāšana, kas arī ir sava veida attīrīšanās.

lekt par ugunskuru

Vasaras saulgriežos, kad kā Saule, tā arī uguns iegūst mistisku dzīvības enerģiju un īpašu nozīmi, arī uguns rituāli kļūst īpaši un maģiski, tāpēc tieši Jāņi ir pats piemērotākais brīdis, lai izmantotu uguns sniegtās priekšrocības, kas ietekmē ne vien fizisko, bet arī garīgo sfēru. Tā kā uguns rituāli, kā jau ikviens rituāls, ir maģiski, tad tiem ir nepieciešama garīga sagatavošanās – jāatrod sevī uzdrīkstēšanās, drosme un spēks, jo stāties pretī vienai no spēcīgākajām stihijām – ugunij – nav tik vienkārši, kā tas sākotnēji varētu šķist – jāsagatavojas tam, ka tiks attīrīta un paplašināta cilvēka apziņa, un tā iekšējā pasaule tiks radīta no jauna. Tāpat mūsu senči uzskatīja, ka uguns kalpo arī par kanālu saziņā ar dievišķajiem spēkiem.

uguns rituals

Ņemot vērā to, ka uguns ir viena no spēcīgākajiem zemes pamatelementiem, tai piemīt daudz un dažādas – maģiskas un praktiskas – funkcijas. Ja runājam par nedaudz praktiskākām uguns funkcijām, jāpiemin Jāņu ugunskura pelni, kas sniedz zemei auglību un cilvēkiem pārticību. Šīs uguns sniegtās priekšrocības mūsdienās pielieto daudzi, ugunskura pelnus kaisot un iearot laukā un tīrumā, tomēr nezina, ka šīs tradīcijas saknes ir meklējamas senlatviešu folklorā. Mūsdienās mēs zinām, kādas ir pelnu īpašības un kādu labumu tie sniedz zemei un ne tikai zemei, tomēr senlatvieši to nezināja jeb, pareizāk sakot, skaidroja no savas pasaules izpratnes skatu punkta. Mūsu senčiem pelni, it īpaši no Jāņu ugunskura, šķita maģiski, jo “neizskaidrojamu” iemeslu dēļ pēc to iestrādāšanas zemē tā kļuva krietni auglīgāka un ražīgāka.

janu ugunskurs

Uguns rituāli ir saistīti ne vien ar uguns pielūgsmi, ar tās spēka pielietošanu, bet arī ar upurēšanu. Kā vēsta vēsturiskās liecības, senlatvieši ziedoja dieviem, visbiežāk ziedokļus tieši sadedzinot ugunī, piemēram, lēja tajā alu, meta tajā jaunizceptas maizes riecienus, kā arī upurēja melnu vistu vai āzi, kā arī olas. Runājot par upurēšanu, noteikti jāpiemin rijas krāsns, ar kuru bija saistīti vairāki rituāli, piemēram, lai rija nenodegtu, apkūlībās kāva gaili vai ziedoja tai nekultas labības kulīti, veļu laikā pie rijas krāsns mieloja veļus, bet mājas gariņus baroja pašā rijas krāsnī. Krāsns skurstenis tika uzskatīts ne vien par ceļu, pa kuru dūmi iziet laukā, bet arī par ceļu, pa kuru var ienākt ļaunie gari, kurus savukārt var izdzīt ar dūmiem jeb izkvēpināt. Sava veida upurēšana notiek arī tajā brīdī, kad ugunij tiek ziedoti pērnā gada Jāņu vainagi.

uguns upuresana

Uguns rituāla norise

Viena no būtiskākajām rituāla komponentēm ir sagatavošanās tai, jo tikai no patiesas vēlmes, noskaņošanās un ļaušanās rituālam ir atkarīgs tā spēks. Lai veiksmīgāk sagatavotos rituālam, ieteicams iejusties bērna ādā, atceroties savas bērna dienas, jo tikai bērns ir spējīgs redzēt un izjust to, ko pieaudzis cilvēks, apaudzis ar aizspriedumiem un stereotipiem, nespēj piedzīvot.

Būtiska nozīme vienmēr ir bijusi arī ugunskura vietas izvēlei. Ugunskuru vēlams kurt, piemēram, mežos, svētbirzīs, kā arī kalnos – tur, kur ir tīrs energolauks un energokanāls starp zemi un debesīm. Kā vēsta dainas, Jāņos ugunskuri un jāņugunis visbiežāk tika degtas kalnos, tā teikt, tuvāk pie dieviņa.

Vasaras saulgriežos, godinot Sauli, ugunskura pamatu veido apaļu, liekot to no mazām pagalītēm, bet apkārt pagales liekot stāvus. Ugunskura aizdedzināšanai izmanto tikai dabīgus materiālus. Jāpiemin, ka, ja ir vēlme iegūt īpaši spēcīgu uguni, jāizvēlas deviņu dažādu lapu koku pagales.

saulgriezi

Jāņu naktī pastāvīgi jārauga, lai ugunskurs neapdzistu vismaz tik ilgi, kamēr saulīte ir uzaususi. Kad saulīte uzaususi un uguns apdzisusi, ugunskuram apkārt esošās lapas, ziedus, zariņus u.tml. dabīgos rotājumus novāc un ieliek ugunskura vietā.

Runājot par Jāņiem mūsdienu kontekstā, jāatgādina, ka uguns ir svēta, tāpēc tajā gluži vienkārši nedrīkst cept šašlikus, mest izsmēķus vai dedzināt gružus – tādiem nolūkiem jāierīko atsevišķi ugunskuri vai kādas citas uguns vietas. Vēl jāpiemin, ka ugunskura aplī drīkst ieiet tikai ar basām kājām, jo, kā vēsta dainas, “es sakūru uguntiņu, basajām`i kājiņām”.

Par uguns neizmērojamo nozīmi ikviena cilvēka dzīvē var smelties zināšanas latviešu folklorādainās, ticējumos, tradīcijās, kā arī pārējā latviešu materiālajā un nemateriālajā kultūras mantojumā.

ugunskurs2

Līdzīgi raksti

Apskaties arī
Close
Back to top button

Adblock Detected

Please consider supporting us by disabling your ad blocker