Šodien ir: 14.12.2017 | Vārda dienas svin: Gaisma, Auseklis

Līgo svētku tradīcijas

Jaunākais sadaļā

Kādas ir Līgo svētku tradīcijas?

Līgo tradīciju pamatā ir zemkopju tautu pagāniskās tradīcijas, kas ir saistītas ar zemkopības un zemes auglības veicināšanu, kā arī saules un falla kultu. Līgo svētki vienmēr ir bijuši vislielākie un nozīmīgākie no visiem latviešu gadskārtu svētkiem, jo šajā laikā saule atrodas visaugstākajā punktā, un, kā zināms, visas tautas visos laikos saulei ir piešķīrušas nozīmīgu lomu dabā un visos tās procesos. Tie ir vislatviskākie svētki, jo tie ir saglabājuši savu būtību un nozīmi no laika, kas oficiāli datējams ar 12. gadsimtu, bet neoficiāli ar vēl senākiem gadsimtiem. Tie ir arī dainās visvairāk apdziedātie svētki, kas norāda uz to neizmērāmo nozīmi senlatviešu skatījumā.

Mājās un sētas sakopšana

Visi svētki, arī Līgo svētki sākas ar mājas un tās apkārtnes sakopšanu – izslaucīšanu, izmazgāšanu, nezāļu izravēšanu, zāles nopļaušanu, apkārtnes sakārtošanu un nodrošināšanu ar, piemēram, malku un sienu. Šai sagatavošanās fāzei ir būtiska nozīme, jo tā ir Līgo svētku svinēšanas komponente, kurai arīdzan, tāpat kā pārējām tradīcijām, ir sava jēga un simboliskā nozīme.

Jāņuzāļu plūkšana un to pielietojums

Kā tika un vēl aizvien tiek uzskatīts, vasaras saulgriežu laikā visiem kokiem un zālēm piemīt neizmērojams un apbrīnojams, dziedniecisks spēks, tāpēc tās, kas plūktas saulgriežu, turklāt, pareizajā laikā, ir spējīgas novērst gan veselības, gan citas nebūšanas un veicināt dažādu veidu labklājību. Senči uzskatīja, ka zālīšu spējas un iedarbība ir atkarīgas arī no tā, kurā laikā tās tikušas plūktas – Līgo dienā vai vakarā, Jāņu rītā vai vakarā u.tml.

Līgo svētku laiks ir vispiemērotākais laiks pirts slotu siešanai un zālīšu vākšanai, no kurām gatavot tējas un uzlējumus, jo tad šīm lietām piemīt dziedniecisks spēks, kas vairo gan veselību, gan skaistumu, gan labklājību.

Par jāņuzālēm tiek uzskatīta lielākā daļa lakstaugu, tomēr par nozīmīgākajām no tām tiek uzskatītas madaras, āboliņš, debestiņas, nārbulis, dievredzīte, buldurjānis, vībotne, paparde.

Ar šīm zālēm un tādiem kokiem kā bērza meijas un ozola zari tiek rotātas mājokļa telpas, pagalms, kā arī pati svinību vieta. Tā kā šīm zālēm un kokiem ir ne tikai dekoratīva nozīme, bet arī simboliski lietderīga un dziednieciska jēga, tad tās izvieto arī saimniecības telpās un pie it visām ieejām un izejām, tai skaitā pie vārtiem un akām. Izrādot labvēlību, ar jāņuzālēm rotā arī cilvēkus un to mājas, un sētas. Katrai zālītei un kokam piemīt sava maģiskā nozīmē, tāpēc, pirms tās izmantot kādam konkrētam nolūkam, jāuzzina par to nozīmi.

No jāņuzālēm tiek veidotas arī virtenes un saules vārti – vieni rietumos un vieni austrumos, simboliski atzīmējot saules diennakts rituma robežas.

Visas jāņuzāles tiek pītas arī meitu un sievu vainagos, bet no ozola zariem tiek pīti Jāņu vainagi, par ko detalizētāk tiks aprakstīts turpinājumā.

Vainagu pīšana

Kā jau iepriekš pieminēts, zāļu vainagi ir paredzēti meitām un sievām, bet ozollapu vainagi ir paredzēti puišiem un vīriem, un it īpaši Jānim, Jāņu vārda dienas gaviļniekam. Vainagus parasti pina tikai meitas, sievas un jāņabērni, bet ne tāpēc, ka vīrieši to neprata – tradicionāli horizontālā veseluma (vainaga) radītājas ir sievietes, bet vertikālā veseluma (meiju) radītāji ir vīrieši.

Vainaga forma, kas ir aplis, simbolizē sauli, tāpēc Līgo svētkos, kas ir vasaras saulgrieži, tiek pīti vainagi. Vainagam ir ne vien simboliskā nozīme, bet piemīt arī maģiskais spēks, kas ir atkarīgs no tajā iepītajām zālēm un kokiem. Tā kā katram augam ir cita nozīme, spējas un spēks, tad ir jāapbruņojas ar zināšanām un saulgriežu attiecīgajos laikos jāplūc un jāpin vainagā tikai tās zāles, kas katram individuāli ir piemērotas un nepieciešamas. Kā tika uzskatīts, vainags, kas pīts no trejdeviņām puķēm un zālēm, ir kā maģisks aplis, kas, uzlikts galvā, spēj pasargāt no dažādām nebūšanām.

Vainaga pīšana ir rituāls, kas it īpaši svarīgs ir jaunām meitām, kas nav precētas – vainagā tiek iepīts zieds pēc zieda, kuriem katram piemīt sava nozīmē, tādējādi piesaistot mīlestību un lolojot cerību par precībām. Neprecētām meitām ir arī zīlēšanas tradīcija pēc pusnakts, Jāņu naktī noņemt savus ziedu vainagus un mest tos ozola zaros. Cik reizes vainags neieķeras zaros un nokrīt zemē, tik gadus vēl jāgaida līdz precībām.

Vēl viens ar vainagiem saistīts rituāls ir to mešana ūdenī, tādējādi piesaistot dažādu dievību labvēlību.

Tiek piekopts arī tāds rituāls, kā pērnā vainaga sadedzināšana, atbrīvojoties no aizvadītajā gadā uzkrātās negatīvās enerģētikas.

Jāņuguns kuršana

Tradīcija no saules rieta līdz saules lēktam dedzināt Jāņuguni jeb Jāņu sveci, pūdeli, pundeli, raganu ir saistīta ar simbolisku gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Kā tiek uzskatīts, uguns dedzināšanas vietai ir jāatrodas apkārtnes augstākajā vietā, jo jāņuguns godina un aicina gaismu, tāpēc tai ir jābūt redzamai un jāaptver maksimāli plaša teritorija. Tā kā saulgriežos notiek gaismas un tumsas spēkošanās, pastāvīgi ir jāuztur uguns gaisma, lai gaisma vairojas un tumsas spēki tajā izzūd.

Jāņuguns iekuršanai var izmantot darvas mucu vai arī darvotu riteni kārts galā. Jāņuguni, protams, var kurt arī ugunskura veidā, kurot Jāņu ugunskuru. Jāņuguns kuršanai tika izmantotas arī petrolejas vai spirta lāpas.

Kā zināms, ar Jāņu ugunskuru ir saistīta arī tāda tradīcija kā lēkšana pār ugunskuru, jo ugunij Līgo svētku kontekstā tiek piemērota arī šķīstīšanas, attīrīšanas un apbrīnojama spēkavota nozīme. Nereti pār ugunskuru lēca sadevušies rokās, ticot, ka uguns burvestība tos liktenīgi savienos kopā.

Runājot par uguns rituāliem, senlatviešiem bija tradīcija ripināt no kalna lejā degošus ratu riteņus vai citus, ripojošus un degošus priekšmetus, kuri arīdzan simbolizēja saules ritumu.

Jāņabērnu sasaukšana

Agrāk ar ganu dūdām vai taurēm, vai sitot bungas līdz saulrietam bija jāsasauc visi jāņabērni un jāaicina un kopīgu Līgo svētku svinēšanu.

Dziesmu dziedāšana

Līgo dziesmu dziedāšanu sauc par līgošanu. Līgošanas pamatā ir auglības veicināšana un dažādu likstu novēršana. Līgošana, tāpat kā šūpošana, ir dzīvības spēku atjaunošanas un pastiprināšanas rituāls, kā arī kopējā dzīves ritma iekustināšana. Līgošana sākas jau divas nedēļas pirms Līgo svētkiem – tad to sauc par ielīgošanu.

Nereti Līgo svētku kontekstā ir dzirdēts par apdziedāšanu, kas ir aplīgošana (saukta arī par veltīšanu vai pušķošanu). Aplīgošanai arīdzan ir visa veida labklājības vēlēšanas nozīme, tāpēc aplīgo ne vien cilvēkus, bet arī lopus. Aplīgošanas dziesmas ir gan patiesas, gan ķircinošas. Tieši nerātno tautasdziesmu dziedāšana pa spēkam bija tikai īpaši drosmīgām un mutīgām sievām un vīriem, un to dziedāšana bija pieļaujama tikai kāzās un Jāņos.

Kad tiek apciemotas jeb aplīgotas kaimiņu sētas, tā ir Jāņos iešana. Jāņabērnu ierašanās ciemos tiek uzskatīta par pārticības zīmi.

Kā vēsta vēsturiskās liecības, līgošana kulmināciju sasniedz Jāņu naktī, bet turpinājās līdz pat Māras dienai. Tradicionāli līgošana sākās Jāņu naktī un turpinājās līdz pat saules lēktam. Līgot var gan pie Jāņuguns, gan dodoties no mājas uz māju un apdziedot.

Tā kā Līgo dziesmas ir uzskatāmas par savdabīgām lūgšanām vai mantrām, tad to izvēlei un dziedāšanai ir liela nozīme – tiek uzskatīts, ka tās, dziedātas pareizajā laikā un vietā, spēj ietekmēt notikumus, vērst par labu vai par ļaunu dažādas sakarības. Lielākā daļa Līgo dziesmas ir, tā teikt, enerģētiskas, tādas, kas ar vibrācijām enerģētiski attīra gan cilvēkus, gan vidi, kurā tās tiek dziedātas.

Papardes zieda meklēšana

Mūsdienās papardes zieda meklēšana saistās tikai ar pārīšu nozušanu divvientulībā, lai kādā, citu acīm neredzamā vietā nodotos mīlas priekiem, tomēr tradicionāli papardes zieda meklēšanai bija arī cita nozīme. Senlatvieši ticēja, ka tas, kurš atrod papardes ziedu, iegūst bagātību, laimi un iespēju izzināt pagātnes, nākotnes noslēpumus. Tika uzskatīts, ka papardes zieda atrašanu kavē ļaunie gari. Senlatvieši bija iedibinājuši vairākas paražas, kas varēja palīdzēt atrast papardes ziedu. Tiesa gan šīs paražas darbojās ticējumu līmenī, nevis reālu darbību un rezultātu līmenī.

Protams, arī senlatvieši nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot.

Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Siera siešana

Līgo svētkos galdā liek Jāņu siera rituli, kas arīdzan kalpo par saules simbolu. Kā vēsta senlatviešu ticējumi, siera likšana galdā arī veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu, kas ir apaļš – pīrāgus, pašceptu maizi un maizītes, plāceņus, raušus, pirmās zemenes u.tml. Tradicionāli tika gatavota un galdā likta arī cūkgaļa. Mūsdienās, kā zināms, neatņemama Līgo svētku sastāvdaļa ir arī šašliks, kas gan nemaz nav latviešu nacionālais ēdiens, tomēr ir kaut kas pietuvināts tradicionālajam Jāņu cūkgaļas ēdienam.

Alus brūvēšana

Līgo svētkos dzer alu, kas, kā ticēja, veicināja nākamās vasaras miežu ražu. Vēl senākās tradīcijās dominēja tieši medalus, kura sastāvā bija medus, kas piedot tam īpašu saldumu. Mūsdienās tie, kuri nelieto alkoholiskos dzērienus, piekopj arī kvasa pagatavošanas tradīcijas.

Lauku apskriešana

Jāņu naktī vajadzēja plikam apskriet laukus un pļavas, lai tās labāk augtu.

Peldēšanās un mazgāšanās rasā

Lai vairotu veselības spēku un attīrītos no grēkiem, Jāņu naktī gāja peldēties kaili ūdeņos, kas tek pret sauli. Tiek uzskatīts, ka kailai peldei ir tik pat liela nozīme kā jāņugunij, jo tās abas veic attīrīšanu un šķīstīšanu. Ticēja, ka rīta rasai piemīt veselību un skaistumu veicinošas īpašības, tāpēc no rīta, uzreiz pēc saullēkta tajā mazgāja muti un kaili vārtījās. Rasas vērtība rodas no saulgriežu pilnbrieda augiem, tāpēc ar to tika veiktas arī citas labklājību veicinošas darbības – tajā tika brists, lai pastalas būtu pilnas naudas, kā arī to vāca slaucenē, lai govs raženi dotu pienu.

Dejošana ap ozolu

Ozols ir auglības un svētības nesējs, kā arī Pasaules koka simbols, tādēļ ap to dejoja un ziedoja tam, lai šīs vērtības iegūtu. Deju ap ozolu parasti vadīja pats Jāņa tēvs.

Negulēšana Jāņu naktī

Ticēja, ka Jāņu naktī uz lauku ceļiem pats Dievs ir sastopams, bet tika arī uzskatīts, ka nomods veicina modrumu un veselību visu turpmāko gadu, saved kopā īstos puišus un meitas, veicina labu ražu druvās. Bet kopumā tika uzskatīts, ka Jāņu nakts ir tik īsa, ka nav vērts gulēt un pat ir kauns to nogulēt, un neredzēt, kā uzlec saule, kas ir šo svinību simbols. Viens no iemesliem, kādēļ Līgo svētkiem ir tik daudz tradīciju un izdarību, ir plāns nodarbināt līgotājus dienu un nakti tā, lai tie nepagūtu pagulēt un redzētu saullēktu.

Iešana pirtī

Pirts senlatviešu izpratnē ir mājas svētnīca, kurā vienmēr ir notikuši svarīgi cilvēka dzīves rituāli. Darbi tika pabeigti dienu pirms Līgo svētkiem un tad arī tika kurināta pirts. Brīdis, kad pirtī gāja vīrieši un sievietes kopā, tika uzskatīts par maģisku. Atsevišķu vīriešu un sieviešu iešanu pirtī ieviesa kristietība. Pirtī tika veikti dažādi garīgās un fiziskās attīrīšanās rituāli un procedūras.

Pārējās tradīcijas ir cieši saistītas ar ticējumiem, proti, tiek darītas vai nedarītas dažādas lietas, lai attiecīgi notiktu vai nenotiktu dažādas lietas. Lai uzzinātu, kas tās ir par tradīcijām, palasiet ticējumus.