Šodien ir: 21.09.2017 | Vārda dienas svin: Matīss, Modris, Mariss

Līgo

Visi raksti

Kas ir Līgo svētki?

Līgo svētki ir vieni no latviešu gadskārtu svētkiem, vasaras saulgriežu svētki, kas tiek svinēti dienā, kad ir visgarākā diena un visīsākā nakts. Līgo svētku pamatā ir pagāniskās tradīcijas, kas saistītas ar zemes auglību, zemkopību, saules un falla kultu.

Līgo svētku svinēšanas pirmsākumi

Kā visi latviešu gadskārtu svētki, arī Līgo svētki tiek svinēti jau kopš neatminamiem laikiem – tie ir mūsu senču, senlatviešu svētki, kas pārdzīvojuši vairākus gadsimtus. Pirmās rakstiski fiksētās liecības par Līgo svinēšanas datējamas jau ar 12. gadsimtu.

Līgo svētku svinēšanas laiks

No astronomiskā viedokļa vasaras saulgrieži parasti ir 21. vai 22. jūnijā, bet Latvijā oficiāli tie tiek svinēti un ir atzīti par brīvdienām 23. un 24. jūnijā. Līgo svinēšana notiek vēlāk par astronomiskajiem saulgriežiem, jo vēsturiski kristīgā Baznīca šo laiku piesaistīja Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko katoļi svin 24. jūnijā.

Līgo svētki ietver Līgo dienu jeb Jāņu vakaru, kas ir 23. jūnijā, un Jāņu dienu, kas ir 24. jūnijā. Tieši šī iemesla dēļ Līgo svētki tiek saukti tā, kā kuram labpatīkas – gan par Līgo, gan par Jāņiem.

Līgo svētku nosaukuma rašanās

Vārds “līgo”, kā izrādās nav latviešu vārds – tas ir senlatviešu, lībiešu jeb līvu vārds, kas latviešu valodā nozīmē “lai top”, tāpēc tas ietver laba vēlējumus, mantru, savdabīgu lūgšanu, lai viss vēlētais top un izdodas.

Vārds “Jāņi” radies komplicētā ceļā. Pirmkārt, ir radies vārds “Jānis”, kas cēlies no indoeiropiešu, arābu, ebreju vārdu cilmēm. Vārds tieši sakņojas ebreju personvārdā “Johanness”, kā arī ir radies no seno tautu mitoloģiskā konteksta, piemēram, indoeiropieši Jāni saista ar dabas auglību un dinamiku vasaras saulgriežos. Arī romiešu mitoloģijā Janus tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem dieviem, saules, debesjuma un vēju dievu, visa sākuma un likteņa dievu ar divām sejām, vērstām pret rietumiem un austrumiem, tumsu un gaismu, vecumu un jaunību. Arī ebreju un arābu mitoloģijas visa sākuma dievam Jahvem piemita dabas duālisms, proti, viņš šķīra tumsu no gaismas, ziemu no vasaras, nāvi no dzīvības.

Minēto vārdu pielāgošana katras tautas valodai notika līdz ar kristietības izplatīšanos. Senlatvieši tos pārveidoja par “Jāni”. Latviešu Jānis tiek uzskatīts par vienu galvenajām auglības un gaismas pārdzimšanas dievībām, tas ir vasaras saulgriežu veidols, cilvēcisks iemiesojums. Tiek uzskatīts, ka Jānis tiešā nozīmē ir nācējs un gājējs, kurš atnāk un aiziet tikai vasaras saulgriežos. Starpcitu, kā vēsta seni nostāsti, agrāk par Jāņiem un Jāņa dēliem varēja saukties tikai svēti vīri, kas tautā uzturēja senču ticību.

Neskatoties uz to, ka vārds “Līgo” ir šo svētku atslēgas vārds, vairākums šo svētku tradīciju ir saistītas ar vārdu “Jāņi”, piemēram, jāņuzāles, jāņuguns, Jāņa bērni, Jāņa tēvs, Jāņa māte, Jāņu siers u.tml. Šo svētku nosaukuma dublēšanās sākās, kad radās pretenzijas par vārda “Jāņi” nelatvisko izcelsmi, aizvietojot to ar latviskās izcelsmes “Līgo”.

Ņemot vērā kultūrvēsturisko mantojumu, precīzāk, latviešu folkloru, Līgo diena nereti tiek saukta arī par Zāļu dienu vai Zāļu vakaru, jo, kā tiek uzskatīts, vasaras saulgriežu laikā visām zālēm, kas tiek sauktas par jāņuzālēm, piemīt maksimāls, pat maģisks spēks un iedarbība, tāpēc tās ir jāievāc un jāpielieto tieši Līgo dienā.