Šodien ir: 23.11.2017 | Vārda dienas svin: Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Lieldienas

Jaunākais sadaļā

Kas ir Lieldienas?

Lieldienas (Lielā diena, Liela diena, Lieldiena, Lielādiena, Lindīna, Leuldīna, Leldīna, Leldīne) var tikt apskatītas kā pavasara saulgriežu svētki vai kā Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētki.

Vairākums senlatviešu gadskārtu, tostarp Lieldienas, ir cilvēkotas jeb personificētas. Dainās Lieldienas ir personificētas ar lielu sievu vai trīs / četrām māsām – Māras meitām. Māsas mēdz būt trīs vai četras, atkarībā no īsā vai garā gada, tādēļ biežāk tās min kopā pa trim, taču, neskatoties uz to, vārdi ir doti visām četrām – Anna, Maija, Grieta un Mārģieta jeb Mārieta.

pavasara ekvinokcija

Pagāniskās Lieldienas

Skatoties no pagānisma viedokļa, gadalaika maiņa kosmiskajā ciklā tiek atzīmēta kā pārejas rits, kas tiek atzīmēts ar attiecīgiem rituāliem un darbībām cilvēku saimnieciskajā dzīvē. Šie četri punkti jeb četri Saules stāvokļi kosmiskajā ciklā ir svarīgi zemkopju, tostarp latviešu, dzīvē, tāpēc tie tiek atzīmēti kā svētki.

Lieldienas jeb pavasara saulgrieži notiek pavasara ekvinokcijas laikā, proti, brīdi, kad Saules centrs šķērso debess ekvatoru. Ekvinokcijas brīdī uz Zemes diena un nakts ir vienādā garumā, un iestājas astronomiskais pavasaris. Senlatviešu gadskārtas, tostarp Lieldienas, tika svinētas saskaņā ar Saules gada kalendāru, tāpēc senatnē latvieši Lieldienas svinēja, iestājoties astronomiskajam pavasarim. Šī iemesla dēļ Lieldienas katru gadu iekrita citā datumā, laika posmā no marta līdz aprīlim.

Pēc Lieldienām, dienām paliekot arvien garākām, nakts tumsa samazinās, bet dienas gaisma palielinās. Šo gaismas uzvaru pār tumsu senās āriešu tautas atzīmēja ar pavasara saulgriežu svinībām, kas mūsdienās ir zināmas kā Lieldienas. Jāuzsver šo svētku nosaukums – Lieldienas – , kas tieši izsaka šī notikuma būtību un jēgu, proti, to, ka diena nu ir kļuvusi lielāka par nakti.

pavasara saulgriezi

Kristietības ietekme

Arī mūsdienās Lieldienu datums katru gadu iekrīt citā laikā, tomēr savu ietekmi uz to svinēšanas laiku ir atstājusi arī kristietība. Ja senlatvieši Lieldienas svinēja pavasara ekvinokcijas laikā, tad pēc kristietības nostiprināšanās tās tiek svinētas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājies pēc pavasara ekvinokcijas vai tās laikā. Vēl vairāk šo situāciju sarežģī katoliskās un pareizticīgās baznīcas esamība – katoļu Lieldienas, balstoties uz Gregora kalendāru, iekrīt martā vai aprīlī, bet pareizticīgo Lieldienas, balstoties uz Jūlija kalendāru, iekrīt attiecīgi aprīlī vai maijā.

augsamcelsanas

Savulaik Lieldienas tika svinētas 3 vai 4 dienu garumā, tomēr mūsdienās, pateicoties kristietības ietekmei, tās tiek svinētas 2 dienu garumā. Arī pārējās, ar Lieldienām saistītās dienas ir radušās un ir pakārtotas kristiešu Lieldienu svinēšanas tradīcijām. Lieldienu gaidīšana aizsākas ar Kluso nedēļuPūpolsvētdienu, kurai seko Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena un visbeidzot Klusā sestdiena, pēc kuras seko Pirmās un Otrās Lieldienas, kurās tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas. Jāsaka, ka Lieldienas ir vieni no būtiskākajiem kristiešu svētkiem, tāpēc visās svētku dienās baznīcās tiek rīkotas īpašas procesijas, kuras apmeklē kupli kristiešu pulki. Katrai no šīm dienām ir īpaša nozīme un katrā no tām tiek piekoptas noteiktas tradīcijas, no kurām liela daļa ir pagānisko Lieldienu elementi.

Pūpolsvētdiena ir diena, kad tiek pieminēta Jēzus Kristus iejāšana Jeruzalemē, kur pirms viņa tika kaisīti palmu zari. Zaļā ceturtdiena ir diena, kad tiek pieminēts pēdējais vakarēdiens jeb Jēzus Kristus pēdējā maltīte kopā ar apustuļiem pirms krustā sišanas. Lielā piektdiena ir diena, kad tiek pieminēta Jēzus Kristus krustā sišana un nāve Golgātā. Klusā sestdiena ir diena, kad tiek pieminēta Jēzus Kristus dusēšana kapā.

jezus kristus augsamcelsanas

Tradīcijas

Senatnē Lieldienas bija vieni no gaidītākajiem gada svētkiem, jo Lieldienas ir Saules svētki, kas atnes ne vien vairāk saulainu dienu, bet arī dabas atmodu no ziemas miega – kūst ledi un sniegi, dīgst asni un pumpuri, atgriežas putni, mostas dzīvnieki, bet cilvēki kļūst možāki un priecīgāki. Tā kā Lieldienas bija ļoti gaidīti svētki, arī gatavošanās tām sākās laicīgi.

Agrāk, tuvojoties Lieldienām, jaunas meitas gavilēja jeb klusos pavasara vakaros dziedāja, apdziedot dabu, kokus un puķes, kā arī ļaudis. Tāpat viens no Lieldienu priekšdarbiem bija apģērbu, īpaši, villaiņu un sagšu gatavošana, kā arī greznošanās, lai Lieldienās varētu cienīgi iziet tautās. Runājot par greznošanos, nevar nepieminēt arī mājokļa tīrīšanu un rotāšanu ar dažādām dabas veltēm, piemēram, pūpolu zariem un pavasara ziediem. Laicīgi tika kārtas arī Lieldienu šūpoles, kas arī mūsdienās nav zaudējušas savu aktualitāti, kā arī gatavoti Lieldienu ēdieni.

lieldienu rotajumi

Runājot par Lieldienu ēdieniem, jāmin, ka Lieldienu mielasta goda vietā vienmēr bija olas un plāceņi, kas, pateicoties savai apaļajai formai, simbolizē Sauli. Tāpat galdā lika arī alu, kas bija neiztrūkstošs dzēriens nevienās senlatviešu svinībās. Jāuzsver, ka olu krāsošana, kas mūsdienās ir tik ļoti populāra, kļūstot par vienu no zināmākajām Lieldienu tradīcijām, ir salīdzinoši nesen radusies Lieldienu tradīcija, jo dainās ir minētas vien baltas, sudraba un zelta olas, kas, visticamāk, simbolizēja ko citu, nevis olas. Šodien Lieldienu olas tiek krāsotas un vārītas, izmantojot dažādus izejmateriālus un metodes, kas katrā ģimenē atšķiras, tomēr tradicionāli olas tiek krāsotas, izmantojot dažādus dabā pieejamos materiālus.

olu krasosana

Mūsdienās, šķiet, ikviens zina tādu Lieldienu tradīciju kā šūpošanās, tomēr senlatviešiem šūpoļu kāršana bija nereti bija svarīgāka par pašu šūpošanos. Mūsu senči pievērsa īpašu uzmanību gan šūpoļu kārējiem, gan materiāliem, no kā tās gatavot, gan vietai, kurā tās kārt. Šūpoles visbiežāk tika gatavotas no ozola vai oša koka. Par labāko šūpoļu kāršanas vietu tika uzskatīts augsts kalns, kur tās var iekārt starp diviem kokiem, tomēr arī ābeļu dārzam, avota kalnam, ceļa un upes malai arī nebija ne vainas. Nekādā gadījumā tās nekāra aramā zemē un citās smilšainās vietās. Jāmin, ka arī pašas šūpoles varēja būt dažādu veidu.

lieldienu supoles

Lieldienu rīts noteikti bija jāsāk ar sejas mazgāšanu tekošā ūdenī, jo ticēja, ka Lieldienu rītā tam piemīt dziedinošs spēks. Tie, kas bija jau sejas nomazgājuši, cēla augšā guļavas, pērdami tās ar pūpolu zariem. Citos avotos pūpolu zaru vietā ir minēti arī izplaucēti bērzu zari vai kadiķi. Ticēja, ka pēršana ar pūpolu zariem veicina cilvēku veselību un modrību. Jāpiemin, ka mūsdienās pēršanās ar pūpolzariem visbiežāk notiek Pūpolsvētdienā, kā arī, perot gulētājus, tiek skaitīti dažādi pantiņi, piemēram, “veselība iekšā, slimība ārā”. Tāpat pēra arī lopus un pat bišu stropus, lai veicinātu auglību un ražīgumu. Tos, kas nopēruši guļavas, apdāvināja ar olām un cienāja ar plāceņiem. Tā kā olas simbolizē ne vien sauli, bet arī dzīvību, veselību un auglību, tad to saņemšanai dāvanā bija īpaša nozīme.

pupolu buntes

olas

Nevar nepieminēt arī tādu senlatviešu Lieldienu tradīciju kā putnu dzīšana. Putni savulaik simbolizēja slimības un ļaunumu, tāpēc tie tika dzīti prom no mājām, sētām un laukiem, ticot, ka tādā veidā tiks aizdzītas arī visas nebūšanas. Putni tika dzīti ar lielu troksni – cilvēki klaigāja, dziedāja, šāva un trokšņoja visos iespējamajos veidos. Šai tradīcijai ir arī racionālāks izskaidrojums – putni tika dzīti prom, lai tie neizknābātu jauno sēklu sējumus.

putnu dzisana

Kad viss iepriekšminētais tika padarīts, cilvēki ar lielu prieku nodevās Lieldienu galvenajai izdarībai – tie devās šūpoties. Šūpošanās Lieldienās ir tik pat nepieciešama kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos, proti, auglības veicināšanai – jo augstāk šūpojās, jo labāka raža bija. Tāpat arī ticēja, ka kārtīga izšūpošanās pasargā no odu, dunduru un čūsku kodumiem vasarā. Šūpošanās ir saistīta ar lielu prieku un kopā būšanas prieku – kopā sanāca visi ļaudis, ņemot līdzi arī olas un plāceņus, ar ko īpaši pacienāt puišus, tādējādi pateicoties par šūpoļu kāršanu un šūpošanu. Citkārt puiši par padarīto darbu dabūja arī, piemēram, cimdus vai alu. Šūpošanās bija arī lieliska iespēja jauniem cilvēkiem vienam otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties, jo uz šūpolēm visbiežāk šūpojās divi. Kā pirmie vienmēr tika izšūpināti saimnieks ar saimnieci, bet tikai pēc tam pārējie. Kamēr šūpolēs kāds šūpojās, sanākušie ļaudis tos dažādos veidos apdziedāja. Šūpošanās notika visu Lieldienu garumā, tātad 3 vai 4 Lieldienu dienas. Ir avoti, kuros minēts, ka Lieldienu šūpoles nedrīkstēja atstāt pēc Lieldienām – tās bija jāizjauc un jāsadedzina, pretējā gadījumā putniem neesot olu, vārnas aiznesot cāļus, un uz šūpolēm šūpojas raganas.

lieldienu suposanas

lieldienu tradicijas

Vēlāk ir attīstījušās arī tādas Lieldienu tradīcijas kā olu kaujas un olu ripināšana. Kaujoties ar olām, jāmēģina savu olu saglabāt veselu, bet pārinieka olu sadauzīt. Kā vēsta ticējumi, kas uzvar olu kaujā, tam ir garāks mūžs. Olu ripināšanā olas tiek ripinātas lejup pa iepriekš sagatavotu reni vai dēli, mēģinot pieskarties jau noripinātajām olām. Ja ola skar citas olas, tās ņem sev, bet, ja tā neskar nevienu olu, savējā jāatstāj.

olu kaujas

olu ripinasana