Šodien ir: 19.09.2017 | Vārda dienas svin: Verners, Muntis

Latvijas novadu tautas tērpu atšķirības

Tautastērps ir tautas tūkstošgadīgās vēstures procesu rezultāts, sava veida vēstures vizuālais atspoguļojums, kas cauri gadu simteņiem tas ir pilnveidojies un transformējies, un kļuvis par tādu, kādu mēs to redzam šodien. Ja sākotnēji tautastērps bija vien zemnieku darba tērps, tad vēlāk un tagad tas ir kļuvis par svētku tērpu, kas tiek tērpts tikai godos.

Pirmā tautastērpa liecības ir datējamas ar 7. gadsimtu, kas sievietēm sastāvēja no linu vai vilnas krekla ar jostu, vilnas brunčiem, villaines un bagātīgām rotām, bet vīriešiem to veidoja linu krekls, bikses, vilnas vai pusvilnas svārki, josta, vilnas apmetnis, kā arī cepure un ādas vai lūka apavi.

Ņemot vērā to, ka latviešu zemnieki bija dzimtcilvēki, tie bija piesaistīti konkrētam apvidum, kā rezultātā izveidojās etnogrāfiskie novadi, kas pastāvēja līdz pat 19. gadsimta vidum. Jāpiemin, ka 19. gadsimts bija laiks, kurā nostiprinājās latviešu klasiskais tautastērps un kurā tas visintensīvāk tika arī nēsāts. Latvijas teritorijas etnogrāfiskajos novados, proti, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē, Latgalē, Augšzemē, bija vērojamas atšķirības ne vien dzīvesveidā, bet arī tautastērpā, kurš līdz šai dienai katram novadam ir savs. Tiesa gan, tautastērpa pamats visos novados ir līdzīgs, bet ir nianses, kas atšķiras.

Vidzemes tautas tērps

Balstoties uz tautastērpa atšķirīgajām niansēm, Vidzemes novadu varētu iedalīt vēl sīkāk, proti, Ziemeļvidzemes, Austrumvidzemes, Rietumvidzemes, Piebalgas, Lielvārdes un Krustpils novados. Vidzemes tautastērps ir veidojies uz lībiešu un seno latgaļu kultūras tradīciju pamatiem.

Sievietes nēsāja tunikas veida kreklus ar balto darbu tehnikā izšūtiem rotājumiem, košus un bagātīgi rakstainus brunčus, rakstainas un krāšņas jostas, ņieburus, jakas, baltas villaines ar krāsainiem izšuvumiem to malās un galos, godos garas, šauras, baltas goda villaines, bet ikdienā zilas, zaļas, brūnas vai rūtotas seģenes jeb lakatus vai tā saucamās divkārtnes (divu auduma gabalu kvadrātveida villaines ar bārkstīm). Runājot par galvasrotām, sievas nēsāja torņa cepures, kas nereti tika pārsietas ar zīda lakatiem, bet meitas nēsāja stikla pērlīšu vai smeldžu vainagus, kurus vēlāk nomainīja matu auklas un sienamie vainadziņi. Nereti pie goda tērpa nēsāja arī mežģīnēm rotātus un skaisti izšūtus priekšautus. Tautastērpa rotāšanai tika izmantotas tādas rotaslietas kā, piemēram, burbuļsaktas un pakaru saktas, ar kurām tika saspraustas baltās goda villaines, kā arī gludās un reljefa saktiņas, ar kurām tika sasprausti kreklu priekšas šķēlumi.

(adsbygoogle = window.adsbygoogle || []).push({}); // ]]>

Vīrieši nēsāja vilnas, pusvilnas, linu vai pakulu auduma bikses, kas varēja būt garas vai īsas, vestes, pusgaros vai īsos svārkus, kā arī garos krunkaiņus vai mudraiņus, kas parasti tika vilkti virs īsajiem svārkiem. Svārki tika darināti no baltas vai pelēkas vadmalas, kas bija rotāta ar citas krāsas vadmalas vai aukliņu rotājumiem. Svārki tika apsieti ar svītrainām vai ziedainām jostām.

Par apaviem gan sievietēm, gan vīriešiem kalpoja galvenokārt pastalas, kuras tikai vēlāk tika nomainītas ar melniem ādas apaviem. Apavos tika vilktas garas, baltas vai krāsainu rakstu zeķes, kas zem ceļa tika nostiprinātas ar krāsainām prievītēm. Sievietes valkāja arī caurumotā rakstā adītas baltas kokvilnas vai linu diegu zeķes.

vidzeme

Kurzemes tautas tērps

Balstoties uz tautastērpa atšķirīgajām niansēm, Kurzemes tautastērpu iedala Alsungas, Austrumkurzemes, Bārtas, Dienvidkurzemes, Kuldīgas, Nīcas, Rucavas, Ventspils un Ziemeļkurzemes tautastērpos. Kurzemes tautastērps ir veidojies teritorijā, kuru senatnē apdzīvoja lībieši un kurši. Tā kā Kurzemes teritorija ir tā Latvijas teritorija, kuru vismazāk ir skāruši kari, tajā saglabājušas dažas ļoti senas tautastērpa iezīmes un to nēsāšanas tradīcijas.

Kurzemes tautastērpa sieviešu kreklam bija tunikas veida piegriezums. Krekli un brunči ir daudzveidīgi un bagātīgi rotāti, pielietojot dažādas tehnikas. Kurzemes tautastērps nav iedomājams bez ņiebura vai jaciņas. Tika nēsātas īsas, košās villaines ar platiem celu apaudiem, ieaustiem vai izšūtiem rakstiem un īsām bārkstīm, kas tika segtas uz viena pleca. Meitas nēsāja zīļu vainagus ar stingru pamatu un oderi, bet sievas valkāja galvas autus, lakatus un cepures. Īpašā Kurzemes tautastērpa iezīme ir spangu jeb metāla vainagu un mēleņu ar metāla rotājumiem nēsāšana, kas nav sastopama citos novados. Vēl viena atšķirīga tautastērpu nēsāšanas iezīme ir to nēsāšana “kārtu kārtām”, proti, daudz un dažādus tautastērpa elementus vilka vienu virs otra, piemēram, brunčus, villaines, cepures un pat saktas. Rotājoties tika pielietotas sudraba apzeltītās saktas ar grezniem akmeņiem.

Vīrieša tautastērps sastāvēja no baltiem garajiem vai īsajiem svārkiem, vai pelēkiem pusgarajiem bruslakiem, kurus sajoza ar greznu ādas, austo vai metāla jostu (sleņģeni). Arī vīrieši svārkus nēsāja “kārtu pa kārtām”, nereti tos nemaz neapjožot ar jostu. Krekli, kas visbiežāk tika krāsaini izšūti, bija ar platām, gar malu rotātām apkaklēm, kas netika atlocītas, bet gan sasietas ar lakatiņu vai aizspraustas ar saktiņu. Bikses nereti bija ar ievērojami platām starām, kas tika ievilktas garās, krāsainās, rakstainās zeķēs vai īsās, baltās vai pelēkās vilnas zeķēs. Galvā tika likta salmu cepure vai melna, tumši pelēka, brūna ratene ar zemu vai vidēji augstu dibenu, kas tika greznota ar pērļu auklu jeb kranci vai lentu. Kājās tika vilkti melni ādas zābaki.

kurzeme

Zemgales tautas tērps

Zemgales tautastērpa rašanās vēsturē liela loma bija hercoga Jēkaba manufaktūrām, kas veicināja īpašas aušanas tehnikas rašanos, kā arī kaimiņu būšanai, kuras dēļ Zemgales tautastērpā ir jūtama lietuviešu ietekme.

Sievietes nēsāja tunikas veida kreklus ar vai bez uzplečiem, kas rotāti ar šaurākiem vai platākiem izvilkumiem, kas darināti balto darbu tehnikā, vai divvirzienu izvilkumiem, brunčus, kas rotāti ar ziedainām vai kvadrātveida laukumu svītrām un apjozti ar platām audenēm, jakas un ņieburus, kas nebija īsāki par jostasvietu, villaines, kas rotātas ar ieaustām svītrām, bagātīgiem, platiem celu apaudiem un bārkstīm. Kreklu aizdarei tika pielietotas dzintara vai sudraba pogas. Rotaslietām tika izmantotas burbuļsaktas, sudraba krelles, metāla vai zīļu vainagi (meitām), kā arī tilla cepures (sievām). Sievietes nēsāja baltas mežģīņadījuma zeķes.

Savukārt vīrieši valkāja pelēkas vai melnas ratenes, gludus linu kreklus ar atlokāmu apkakli un platām piedurknēm, kas uzpleča apkakles galā tika greznoti ar sarkanas drēbes ķīļa uzšuvumu un sasprausti ar sudraba saktiņām, baltas vadmalas īsos vai garos svārkus, kas tika sajozti ar zīļu jostu, un bikses, kas tika darinātas no tāda paša auduma, no kāda bija darināti svārki.

zemgale

Latgales tautas tērps

Latgales kultūru un līdz ar to arī tautastērpu ievērojami ietekmējuši īpatnēji vēsturiskie, ģeogrāfiskie un ekonomiskie apstākļi. Latgales tautastērps ir līdzīgs Austrumvidzemes, Augšzemes un Krustpils novadu tērpiem, kuru izcelsme ir meklējama seno latgaļu un sēļu kultūras tradīcijās, tomēr vairākos Latgales tautastērpa aspektos ir vērojama arī slāvu kultūras ietekme. Arī Latgales tautastērps ir iedalāms Ziemeļlatgales un Dienvidlatgales tautastērpos.

Sievietes nēsāja tunikas veida kreklus ar uzplečiem un ieaustiem vai izšūtiem sarkaniem rakstiem, rūtainus vai svītrainus brunčus ar apjoztām rakstainām jostām (celainēm vai audenēm), vai baltus brunčus ar rotātu apakšmalu, baltas villaines ar bagātīgiem, krāsainiem rakstiem, rakstainas linu snātenes ar bārkstīm, mežģīnēm vai izšuvumiem. Galvā tika likti sarkani zīļu vainagi vai sarkana tūka vainagi (meitām), kurām aizmugurē nereti tika sietas krāsainas zīda lentes, un galvas auti vai lakati (sievām), zem kuriem nereti tika sietas pārpieres. Tautastērpa rotāšanai tika lietotas galvenokārt burbuļsaktas. Krekla aizdarei biežāk tika pielietotas lentītes. Ziemā kājās tika vilktas vilnas rakstainās zeķes, bet vasarā – nātnās (linu, pakulu vai kokvilnas) zeķes. Pie tautastērpa rotājumiem noteikti jāmin stikla krelles.

Savukārt vīrieši valkāja vadmalas pelēkos, garos vai pusgaros svārkus, kas nereti tika rotāti ar melniem apmalojumiem, ielaidumiem vai ādas apšuvumiem, un apsieti ar pītām jostām vai svītrainām celainēm. Kājās tika auti garie zābaki vai puszābaki, kas tika valkāti virs biksēm. Galvā tika likta salmu cepure vai melna ratene ar platām malām un vidēji augstu dibenu.

latgale

Kategorijas: Līgo,Līgo svētku apģērbi

Tēmas: ,,,