LīgoLīgo svētku dekorācijasLīgo tradīcijas

Jāņu zāles un to nozīme

Kā zināms, gan senatnē, gan mūsdienās Jāņu svinēšana bez jāņuzālēm nebija un vēl joprojām nav iedomājama, jo jāņuzālēm visos laikos ir piemērota ne vien praktiska nozīme, bet arī dziednieciskas un pat maģiskas spējas. Ne velti Jāņu diena tiek saukta arī par Zāļu dienu. Tā kā senatnē zālēm, to ievākšanai un pielietojumam Jāņos tika piegriezta īpaša vērība, tad arī mūsdienās būtu lietderīgi iepazīt būtiskākos, ar jāņuzālēm saistītos jautājumus.

Jāņuzāļu pielietojums

Jāņuzāles tiek pītas Jāņu vainagā, no tām tiek veidotas dažādas dekorācijas un kompozīcijas, ar tām tiek rotāts mājoklis, svinību vieta, sēta, kā arī saimniecības ēkas, ar tām dažādos veidos rotājas paši svinētāji un rotā arī lopus un mājdzīvniekus, kā arī tās tiek pielietotas dažādos skaistuma un veselības rituālos kā Jāņu laikā, tā arī visa pārējā gada garumā. Šī iemesla dēļ mūsu senči pēc svētkiem neizmeta novītušās jāņuzāles un pārējos augus, bet gan izmantoja tos, piemēram, pirts slotiņu un tēju gatavošanā, jo ticēja, ka šiem augiem piemīt neizmērojama enerģija, ko var iegūt tikai gada auglīgākajā laikā, proti, vasaras saulgriežos, kad daba ir maksimāli piesātināta ar saules enerģiju.

Jāņuzāļu ievākšanas laiks

Jāņuzāles, lai tām piemistu nepieciešamās īpašības, bija jāievāc ne ātrāk un ne vēlāk, bet tieši saulgriežu laikā. Par to vēsta arī tautasdziesma teksta sākumā. Tomēr par vislabākajām un spēcīgākajām jāņuzālēm tika uzskatītas tās zāles, kas tika plūktas vakarā bez saules klātbūtnes, tātad – Jāņu naktī. Jāuzsver, ka jāņuzālēm, arī “nometot mistikas plīvuru”, piemīt reāls ārstnieciskais spēks, jo Jāņu laiks, kas ir arī šo zāļu ievākšanas laiks, sakrīt ar to ziedēšanas sākuma fāzi, kad tajās koncentrējas visvairāk biogēno un aktīvo vielu, kas prasmīgi tiek izmantotas ne vien tautas medicīnā, bet arī tradicionālajā medicīnā.

Katrai jāņuzālei sava nozīme

Mūsu senči katram nolūkam izvēlējās piemērotākās jāņuzāles, proti, tie zināja, kādas jāņuzāles jālieto, lai tādā vai citādā veidā ietekmētu ierasto lietu kārtību. Kā jau pieminēts, jāņuzālēm tika piemērotas gan praktiskas, gan racionālam prātam neaptveramas, mistiskas īpašības. Šajā brīdī, šķiet, būtu jāatgādina, ka Jāņi ir vieni no senlatviešu pagāniskajiem svētkiem, tāpēc piedēvēt dabai un tās elementiem īpašas spējas bija un ir vēl joprojām ir tikai pašsaprotami. Tiem, kuri piemirsuši, jāatsauc atmiņā, ka pagānisma pamatā ir dabas un tās elementu pielūgsme un godināšana, kā arī animisms jeb uzskats, ka katrā pasaules elementā, gluži tāpat kā cilvēkos un dzīvniekos, mīt dvēsele jeb gars.

Jāņuzāles ārstniecībā

Kā zināms, cilvēku var piemeklēt daudz un dažādas kaites. Senlatvieši tādos gadījumos, protams, uzreiz netvēra pēc farmaceitiskajām zālēm, kuru tajā laikā nemaz nebija, bet gan pielietoja augu, it īpaši, tikko ievāktu vai pērno jāņuzāļu dziednieciskās īpašības. Piemēram, margrietiņas un rudzupuķes ir spējīgas noņemt sāpēs, attīrīt organismu un stiprināt imunitāti, bet vīgriezes, līdzīgi kā baldriāns, palīdz nomierināties. Dažādu zālīšu tējas tika izmantotas arī jaundzimušā vanniņās līdz apmēram pusgada vecumam. Dažādu zālīšu novārījumus izmantoja arī lopu ārstniecībā, piemēram, zālīšu novārījumu deva dzert slimām govīm.

Zāles, kas ir ne vien pazīstamākās un biežāk lasītās, bet ir arī īpaši ārstnieciskas, ir sarkanais un baltais āboliņš, deviņvīru spēks, baldriāns, madara, mātere, raudene, baltā nātre, biškrēsliņš, kaķpēdiņas, zaķpēdiņas, cigoriņš, gaiļbiksīte, māllēpe, rudzupuķe, amoliņš, melisa, lavanda, pelašķis, veronika, asinszāle, ugunspuķe, vībotne, piparmētra, kumelīte, kliņģerīte, ceļmallapa, matu zāle, ārstniecības lupstāji, strutenes, zirgskābenes, kā arī ozolu, bērzu un pīlādžu zari un lapas.

zales

Runājot par jāņuzāļu īpašībām detalizētāk, piemēram, jāpiemin sarkanais āboliņš, asinszāle, kalme, madara un pelašķis. Sarkanais āboliņš palīdz ārstēt dažādas plaušu slimības, astmu, bronhus, dažāda veida iekšķīgās sāpes. Asinszāle palīdz risināt aukstu kāju problēmas, mazasinību, nervozitāti, galvassāpes, kā arī palīdz attīrīt asinis. Kalme ir lielisks dezinfekcijas līdzeklis lietošanai ne vien iekšķīgi, bet arī ārīgi, piemēram, vannā un pret blusām; tās arīdzan sniedz spēku un enerģiju, kā arī nostiprina matus. Madara mazina nervozitāti, stresu, galvassāpes, histērijas, kā arī vienkāršu uztraukumu. Pelašķis ir lielisks līdzeklis attīrīšanās kūrei, jo attīra ne vien asinis, bet arī katru šūnu. Tāpat tas sniedz arī spēku un enerģiju. Pelašķis, lietots vannā, palīdz arī pret locītavu un kaulu sāpēm, attīra ādu, mazina ādas iekaisumus, kā arī mazina nervozitāti.

Kā liecina dažādi informācijas avoti, ir nozīme arī tam, kurš kādas jāņuzāles pin vainagā. Piemēram, meitām vainagā jāpin puķes un ziedošas zāles, puišiem – asas, rupjas un dzēlīgas zāles, bet veciem ļaudīm – papardes un vībotnes, kuras, starp citu, no seniem laikiem gandrīz visu tautu kultūras tiek uzskatītas par burvju zālēm.

Jāņuzāles māņticībā

Kā vēsta dainas un citas senlatviešu laika liecības, no trejdeviņām zālēm pīts Jāņu vainags, uzlikts galvā, kā burvju loks ir spējīgs pasargāt no slimībām un nelaimēm, kā arī atvairīt nelabvēļus un skauģus. Jāņuzāļu vainags, kā apļa formas elements, tika uzskatīts arī par Saules un mūžības simbolu. Runājot par vainagiem, vīriem tika pīti un galvā likti ozollapu vainagi, tādējādi piesaistot zirgu un bišu svētību, par kuru bija atbildīgs Ūsiņš jeb latviešu mitoloģijas dievība, pavasara un gaismas dievs, auglības simbols, kā arī zirgu un bišu aizgādnis.

Ja reiz runājam par Jāņiem, kas ir maģisks mistēriju laiks, jāpiemin arī raganas, burvjus un ļaunos garus. Senlatvieši ticēja, ka Jāņu laikā, izmantodami dabas auglīgumu un tās elementu burvīgo spēku, īpaši aktīvi uzdarbojās arī šīs būtnes. Lai pasargātu no tām sevi un savus tuvos, mājdzīvniekus un lopus, kā arī mājokli, dažādos veidos tika pielietoti visa veida dzeloņaugi, piemēram, ērkšķi, dadži un nātres, lai šīs nešķīstās būtnes uz tiem sadurtos un netuvotos. Runājot par citām nebūšanām, piemēram, ļauno aci vai slimībām, jāpiemin arī pīlādzis, kas tika izmantots to novēršanai. Pīlādzis tika sasiets saišķītī, izkaltēts, aizdedzināts un kvēpināts ap likstu skarto cilvēku. Ja šķita, ka kāds ir nobūris, piemēram, govi, tai tika dots pērnā Jāņu vainaga novārījums.

Citu augu pielietojums Jāņu laikā

Jāatgādina, ka par īpašiem augiem Jāņos tika uzskatītas ne vien jāņuzāles, bet arī tādi augi kā, piemēram, ozoli, bērzi un bērza meijas, liepas, vītoli, ābeles u.c. Šie augi arīdzan tika izmantoti vainagu veidošanā, mājokļa un vides dekorēšanā, skaistumkopšanā un ārstniecībā. Jāpiemin, ka arī šiem augiem tika piedēvētas konkrētas īpašības un funkcijas, piemēram, bērza slotiņa pirtī relaksē un sniedz enerģiju, ozola slotiņa attīra domas, vītola slotiņa vairo sievišķību, bet ābeles slotiņa atraisa emocijas.

Jāņuzāļu pareiza ievākšana un uzglabāšana

Neskatoties uz to, ka mūsu senči uzskatīja, ka vislabākās jāņuzāles ir tās, kas ievāktas Jāņu naktī, ārstniecības augus ir ieteicams ievākt līdz pusdienlaikam vai arī vēlā pēcpusdienā. Ja augi tiek ievākti mitrā laikā, kāds ir naktī un agrā rītā, tie ātrāk sablīvējas, sasūt un samelnē. Augus jāliek grozos, kastēs vai maisiņos nevis plastikāta maisiņos, kas var veicināt sakaršanu vai bojāšanos. Jāuzmanās, lai augi nesaspiežas, nesalūzt un nekādā citā veidā netraumējas.

Kad augi ievākti, ir laiks pašai būtiskākajai jāņuzāļu sagatavošanas fāzei jeb žāvēšanai. Žāvēšana pārtrauc augos bioķīmiskos procesus, saglabā tajos esošās bioloģiski aktīvās vielas, kā arī neļauj savairoties baktērijām un pelējumam. Žāvēšanu var veikt bēniņos, uz skārda jumtiem, šķūņos, nojumēs, istabās, kā arī uz palodzēm. Augus plānā kārtā jāizber uz audekla vai avīzes, pasargājot tos no mitruma un tiešas saules iedarbības. Augus nedrīkst pāržāvēt – pilnīga kalte veicinās mitruma uzņemšanu no apkārtējā gaisa, kas savukārt var veicināt augu bojāšanos.

Kad augi izžāvēti, tos ievieto papīra vai audekla maisiņos, stikla vai skārda traukos, kurus uzglabā tumšās un saucās vietās.

zales2

Iepazīsti jāņuzāles un izvairies no kriminālatbildības

Jāņuzāles ikvienam der iepazīt ne vien tādēļ, lai tās pielietotu skaistumkopšanā, ārstniecībā vai kādos rituālos, bet arī tādēļ, lai nenoplūktu tās jāņuzāles, kuras ar likumu ir aizliegts ievākt. Ar likumu aizliegts ievākt ne vien tās jāņuzāles, kas ir aizsargājamas, bet arī tās, kas ir cilvēka veselību apdraudošas. Augi, kurus kategoriski aizliegts ievākt, ir uzskaitīti Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 396 1. pielikuma 6. punktā un Vašingtonas konvencijas jeb CITES pielikumos. Par citiem augiem, kurus nav ieteicams plūkt, par painteresēties Nacionālā botāniskā dārza mājaslapā http://www.nbd.gov.lv/aizsargajamie. Tikai daži no augiem, kurus Latvijā ir aizliegts ievākt, ir, piemēram, dzegužpirkstīte, dzegužpuķe, dzegužkurpīte, naktsvijole, pļavas un meža silpurene, staipeknis, lakši jeb mežloki, meža vizbulis, bezdelīgactiņa, Sibīrijas skalbe, jumstiņu gladiola, Eiropas saulpurene, lielā zvaigznīte, augstais gaiļpiesis, lielziedu uzpirkstīte, lielā kosa, odu gimnadēnija un Jūrmalas armērija. Par šo ziedu tirdzniecību var piemērot divus Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa jeb LAPK pantus – 78. un 79. pantu, kuri kā fiziskām, tā arī juridiskām personām nosaka naudas sodu un augu konfiskāciju. Jāpiemin, ka šos augus nedrīkst ne vien ievākt un tirgot, bet arī pirkt, tāpēc esiet vērīgi, kur un no kā jūs iegādājaties jāņuzāles.

Līdzīgi raksti

Back to top button

Adblock Detected

Please consider supporting us by disabling your ad blocker